Prologs

        Mana dzīve tā īsti sākās tikai vidusskolā, mācoties izlaiduma klasē. Tuvojās mana deviņpadsmitā dzimšanas diena un atskatoties uz pagājušo, likās, ka viss nodzīvotais ir bijis pilnīgi veltīgs. Ka nekam, ko līdz šim esmu darījusi un piedzīvojusi nav bijusi nekāda jēga.
        Dzīvoju nelielā pilsētiņā un savas dienas pavadīju četrās sienās. Būdama vientuļa, es daudz laika pavadīju vienkārši sēžot un apdomājot to, kas notiek man visapkārt. Brīžam likās, ka dzīve vienkārši skrien man garām, bet es stāvu vidū un cenšos to tvert, jo no sirds baidījos, ka vienu rītu atmodīšos no brīnišķīga sapņa un sapratīšu, ka visa mana dzīve ir bijušas tikai nekam nederīgas ilūzijas, ka dzīves nogalē, attapšos vēl joprojām viena pati un sapratīšu, ka viss jau ir beidzies, ka tā arī esmu savu dzīvi pavadījusi, cenšoties sagaidīt, kad pienāks arī mans laiks dzīvot pilntiesīgu dzīvi, bet tā nav noticis un nu jau ir par vēlu, ko mainīt.
        Es biju tikai pelēkā pele. Skatoties uz neskaitāmajām skaistulēm sev visapkārt, nesapratu, kāpēc tieši man bija iedalīts šis vientuļnieces liktenis.
        Skatoties spogulī, es tur redzēju jauku meiteni ar dabīgiem, pelēkiem matiem, kurus nekad nebiju uzdrošinājusies nokrāsot, lai nepievērstu sev lieku uzmanību. Meiteni ar izteikti zaļām acīm, kuras vienmēr bija paslēptas zemē noslīgušajā skatienā. Meiteni, kuras slaidais augums, no mūžīgi sakumpušās, pelēkās peles stājas, izskatījās nedaudz lempīgs un sakumpis.
        Jau no bērnu dārza laikiem nievāta, es biju zaudējusi jebkādu pašapziņu un ielīdusi savā čaulā. Nekad nebiju uzdrošinājusies garos, nekārtīgos, viļņos ielocītos matus, sasiet astē, jo tie bija kā slēpnis, kuros iebāzt seju, lai noslēptu sevi vēl vairāk.
        Vienmēr centos padarīt sevi neredzamu.

                                                                                                            1. lpp
        
        Tērpta melnās džinsu biksēs un pelēkā, adītā mētelī, līdz ceļiem, es nolaistu galvu, kuļos cauri skolēnu pūļiem, lai nokļūtu līdz klasei. 
         Mežonīgā ātrumā, man garām aiztraucas divi zēni, kuri viens otru grūsta un pilnā rīklē smejas. Nedroši paceļu galvu, lai ieraudzītu abus delverus, bet pamanu uz palodzes sēdošos jauniešus. Tie ir kāds zēns ar gaiši brūniem matiem un eņģeļa seju, viņš ir apskāvis un skūpsta meiteni ar satriecoši skaistu augumu, gariem blondiem matiem un tik graciozu stāju, ka skatoties vien, parastai meitenei pārmācas skaudība. 
        Abi ir apvijušies, kā divi iemīlējušies balodīši un lēnais skūpsts ir tik ļoti pārstrāvots ar mīļumu, ka liekas, pārņem arī mani. Es aši nolaižu skatienu un turpinu soļot uz priekšu, atmiņā cilājot tikko redzēto. Es nesaprotu, kāpēc pasaulē tā ir iekārtots, ka viens cilvēks var dabūt visu, ko vēlas, bet otrs tikai ar sāpošu sirdi noskatās uz to, kas viņam nekad nebūs. 
        Pēkšņi es sajūtu spēcīgu grūdienu un ar visu spēku ietriecos skolas skapīšos. Plecs sāk sāpīgi smelgt un es paceļu acis, lai saprastu, kas notiek. 
        -Tu stāvi man ceļā, pretīgā žurka.- Norēc Bazils. Zēns, kurš mācās manā klasē. Viņu ieraugot, man pār ķermeni noskrien aukstas tirpas. Viņš izmanto katru izdevību, lai mani iespaidotu fiziski, vai morāli. Viņš nav apmierināts, ja vismaz desmit reizes dienā, nenodara man pāri. Es esmu pilnībā bezspēcīga un jūtu, kā bezcerības kamols manī aug, liekot riesties asarām, kuras turu neizlaistas par spīti visam. 
        Neko neatbildu un Bazils spēcīgi iesit man pa plecu, atkal ietriecot skapīšos manu vārgo stāvu.
        Es ienīstu visu pasauli. Ienīstu šo netaisnību, kura stāv man blakus, lai kur es ietu. Man ausīs vēl skan Bazila un viņa draugu, ņirdzošās balsis, kuras es bezjēdzīgi nolādu. Šādos brīžos manī riešas vēlēšanās redzēt viņus ciešam. Viņus, kuri domā, ka ir visu vareni un var atļauties par citiem ņirgāties, tādējādi liekto sev justies vēl varenākiem. Es vēlos redzēt Bazilu ciešam un iztēlojos, kāda būtu bauda gūt iespēju viņu mocīt, tā pa īstam mocīt līdz asinīm un redzēt, kā viņu atstāj dzīvība, lēni un pamazām. Vēlos, kaut spētu ņirgt viņam sejā, liekot saprast, ka tas ir par visām tām reizēm, kad viņš lika man ciest.     
         Es ieeju klasē un apsēžos pašā priekšā. Bazils klases aizmugurē pārējos uzjautrina ar muļķībām, bet es tikai klusībā ceru, ka viņš neaiztiks mani.
                                                                                                            
                                                                                                         2. lpp

        Kad ienāk skolotāja, es atvieglojumā nopūšos. Lai gan arī skolotāju klātbūtne viņam netraucē mani aizskart, tomēr tā es jutos drošāk.
     Izņemu mācību piederumus un gatavojos kārtējais stundai, kad skolotāja paziņo. –Šogad mums ir pievienojies jauns skolēns.-
        Pēkšņi visi pagriežas uz aizmuguri un kājās pieceļas zēns, kuru redzu pirmo reizi. Liekas nedaudz dīvaini, ka viņš mums ir pievienojies otrā semestra vidū, pašā pēdējā gadā, bet es nelikos ne zinis un nopētu zēnu.
        Jo ilgāk viņu pētu, jo spilgtāk saprotu, ka viņš nemaz neatgādina zēnu. Viņam mugurā ir melnas džinsa bikses un melns, plāns auduma džemperis ar garām rokām. Viņa ogļu melnie mati nosedz pieri un beidzās līdz ar acīm, kuras ieslēptas tumšās un biezās skropstās. Viņa sejas vaibsti ir dzelžaini un kopējais tēls izstaro bijību.
         Es cenšos novērsties, bet kaut kas ir piesējis manu skatu viņam. 
        -Nāc, Teilor, pastāsti mums nedaudz par sevi.- Skolotāja pasmaida, un zēns sāk doties uz klases priekšu. Viņa seja nepauž nekādas emocijas, un es nobrīnos, cik gan pašpārliecināts var būt cilvēks, lai tik droši un bezbailīgi iznāktu tik daudz svešu cilvēku priekšā, zinot, ka pirmais iespaids ir tik svarīgs un viņam nāksies ar šo klasi turpināt kontaktus vienalga, kādu iespaidu viņš atstās. 
        Teilors nostājas klases priekšā un pārlaiž pār klasi dzelžainu skatienu. Es viņu apbrīnoju jau no pirmās sekundes un klusi ceru, ka Teilors neizrādīsies no tiem, kuri piedalīsies manis spīdzināšanā, lai pats justos labāk. 
        -Mani sauc Teilors, bet vēl nesen visi dēvēja par Sātanu.- Viņš nosaka un klase sāk ķiķināt.
        Tas manī raisa vēl lielāku apbrīnu. Klase smejas, izrāda dīvainu interesi un savā ziņā cieņu pret šo puisi, kuru redz pirmo reizi. 
         -Kāpēc tad par Sātanu?- Skolotāja painteresējas. 
        Teilors uzmet skolotājai ašu skatienu, tad atkal pievēršas klasei, skatoties man garām. –Jo dzīvoju Ellē, un tās valdnieku jau arī parasti dēvē par Sātanu.- 
        -Kā tad Ellē izskatās?- Noņirdz Bazils.
        Teilors nesteidzas ar atbildi.- Cilvēki pareizi domā, ka Ellē ir karsts, tā arī ir. Tur visi deg. –Tad viņš nosmīkņā un noplāta vienu roku.- Caur uguni ir vienīgā iespēja tur nokļūt. – Pavisam nemanāmi, viņa seju pāršalc dzelžains, bijību izraisošs smīns.- Bet gan jau tu pats uzzināsi, kā tas ir -degt Elles liesmās.-
        Lai gan citi to nemana, pār Bazila seju nolaižas dīvaina, nepatikas pilna ēna. 
        Arī es Bazilam novēlu Elles liesmas. Ja var ticēt tam, ka pēc nāves cilvēki dodas vai nu uz augšu, vai uz leju, neredzu iemeslu kāpēc, lai Bazils iegūtu biļeti uz Paradīzi.
        -Teilor.- Skolotāja brīdinošā balsī novelk.
        Teilors pasmaida. Liekas, ka šajā smaidā ir apvienots viss pasaules ļaunums, bet tomēr tas kā puiša sejas vaibsti izrāda smaidu, meitenēm liek patikā noelsties. Liekas, ka Teilors pats apzinās savu pievilcību un to uztver kā ko pašsaprotamu, kas pievilina meitenes. 
        -Nu labi.- Viņš turpina.- Man ir deviņpadsmit gadi.- Teilors aizdomājas, abas rokas saliekot kabatās.- Pēc vecāku nāves pārcēlos uz šejieni. Man patīk skaļa mūzika. Dievinu kārtīgi apceptus frī kartupeļus un ienīstu zvilnēšanu pie televizora.- 
        Skolotāja pasmaida.- Tas ir viss?-
        Teilors aizdomājas.- It kā jā. Pagaidiet, nē. Piektdien pie manis ir ballīte. Uzaicināti ir visi.- Viņš paziņo, tādējādi klasē izraisot sajūsmas saucienus un brīdi pirms paiet man garām, velta man skatienu. Biju nemanāmi vērojusi puiša runu, bet tagad viņa skatiens ieurbjas manī un uz brīdi mana sirds sastingst. Ir tā it kā vērot šo puisi, būtu kas pavisam cits, nekā saņemt tiešu skatienu. It kā ar šo skatienu viņš, pašam to neapzinoties, man uz pieres uzspiestu nolemtības zīmogu. Pār ķermeni noskrien aukstas tirpas. 

                                                                                                                    3. lpp
       
         Kad stundas ir galā, es, ierāvusies savā čaulā, stāvu autobusa pieturā netālu no skolas un ar šausmām pamanu, ka manā virzienā nāk Bazils ar vienu no saviem draugiem. Jūtos vēl šausmīgāk, kad atskāršu, ka šajā pieturā stāvu pilnīgi viena. Nav neviens, kurš varētu mani paglābt, ja Bazils nolemtu šodien vēl pēdējo reizi man nodarīt ko ļaunu. 
        Stāvu gluži kā sasalusi, cenšoties nepievērst sev uzmanību. 
        -Eee... redz, kur pretīgā žurka.- Atskan Bazila balss un ikkatra mana ķermeņa šūna šausmās sastingst.     
         Bazils pienāk man klāt un ņirgājoties, skatās virsū. 
        -Ko lūri, krople?- Viņš novaikstās tieši man sejā un es saprotu, ka netikšu cauri sveikā. 
         -Liec mani mierā.- Es nosaku tādā balsī, kas ir tik tikko dzirdama. 
        -Ko? Tu kaut ko pīkstēji? Es žurku valodu nesaprotu.- Viņš noņirdz un iesit man pa plecu. Es nosvārstos, bet saglabāju līdzsvaru. 
        -Iemin to žurku dubļos.- Noņirdz Bazila draugs. Lai gan apkārt ir tikai asfalts, Bazils mani no visa spēka pagrūž un es spēcīgi atsitos pret zemi. Jūtu kā celim, triecoties pret asfaltu, tiek izsista brūce, kas vienā mirklī, sāk neganti sūrstēt. 
        Tajā pat mirklī caur manām acīm izriet izmisuma asara. Cenšos samierināties ar savu likteni, kas paredz mūžīgās ciešanas, bet vēlos pēkšņi iegūt superspēku, lai Bazilu vienkārši izšķaidītu pret asfaltu, bet tā vietā, palieku uz zemes, necenšoties piecelties, lai nesaņemtu vēl vienu tikpat nepatīkamu pāridarījumu. 
        Cerēju, ka ar to abi būs izņirgājušies un liks mani mierā, bet Bazils uzrēc.- Celies augšā, pretīgā žurka.- 
        Es aizžmiedzu acis un ceru, ka viņiem drīz apniks mani mocīt. –Tu nedzirdi?- Viņš uzrēc un iesper man pa kāju. 
        Pēc mirkļa es palieku viena un sagrauta, seju iespiedusi plaukstās, bet pāridarītāji, pilnā rīklē rēcot, aiziet tālāk. Es cenšos sev iestāstīt, ka reiz manām sāpēm pienāks gals un tāpat kā visiem, arī man reiz uzspīdēs saulīte. Ceru, ka uz pasaules ir taisnība, un arī Bazils reiz dabūs ciest. Vienīgais, ceru, ka tajā dienā varēšu būt klāt un noskatīties. 
        -Kāpēc tu ļauj ar sevi tā izrīkoties?- Pēkšņi man blakus stāv Teilors. Kā neticēdama, ka tiek runāts ar mani, es noskatu apkārtni, bet šeit tiešām esam tikai mēs divi. 
         Nemaz nepiedāvājot, viņš pieliecas, un, paņēmis aiz rokas, uzstutē mani kājās. Esmu pārāk apjukusi, lai bilstu kaut vārdu. 
        -Tev nevajadzētu to pieļaut.- Viņš turpina.
        Es bezcerīgi veros asfaltā. 
        -Ko gan es viņam varu izdarīt?- Noslauku asaras un skatienu grozu ap savām pēdām, kaunēdamās ieskatīties acīs šim puisim. Nesaprotu viņa motīvus un tas mani mulsina. Neticu, ka cilvēks var vienkārši tāpat palīdzēt man piecelties un izturēties jauki.-Kaut viņš degtu ellē.- Es nosaku ar niknuma pieskaņu balsī.
        -Āāā, nu to mēs varam nokārtot.- Viņš nosmīn. Es paskatos uz puisi, un smaids šajā dzelžainajā, bet neizsakāmi simpātiskajā sejā liekas savāds. Tas liek ķermenim bijīgi notrīsēt. Netīši ieskatos puiša acīs, un, iztrūkusies aptveru, ka tās izskatās gandrīz vai melnas. Pavisam nedaudz pietrūkst no tumši brūnā toņa. 
        -Ak, pareizi, tu taču esi no Elles.- Es nosmīnu. Arī Teilors iesmejas. 
        -Kā tevi sauc?- Teilors pajautā.
        -Sema.- Es pavisam naivā balstiņā nosaku. Nesaprotu, kāpēc, lai viņš vēlētos uzzināt manu vārdu. 
        -Kā?- Viņš demonstratīvi pieliek manas mutes virzienā savu ausi.
        -Sema.- Es atkārtoju, nedaudz drošāk.
        -Āāā, nu tā uzreiz vajadzēja teikt. Tu tik nedroši runā it kā no kaut kā baidītos.-
        Un viņam ir taisnība. Gadu gaitā, baidīdamās no katras lapu čaboņas, esmu kļuvusi tik tramīga, ka pat neuzdrošinos runāt pienācīgi skaļā balsī. 
        -Tas laikam neganti sāp.- Teilors paskatās uz manu brūci. Arī es to apskatu, un brūce patiešām sūrst kā traka. 
        -Nedaudz.- Es nomurminu, vēl joprojām nespējot noticēt šim dialogam.
                                                                                
                                                                                                    4. lpp

         -Vēlies, lai aizvedu tevi uz mājām?- Teilors norāda uz lielu, spoži melnu auto tepat stāvvietā. Pilnīgā šokā par šo piedāvājumu es pat neuzdrošinos to apdomāt.
        -Es gaidu autobusu.- 
        -Nu ja tu baidies kāpt manā mašīnā, tad tā arī pasaki.- 
        Es uzdrošinos vāji pasmaidīt un nosaku.- Es neesmu pie tā pieradusi.-
        -Pie kā? Ka puisis tevi piedāvājās aizvest uz mājām?-
        -Jā.- Nedroši izmetu.
        -Dīvaini.- Teilors uz mani paskatās un atsedz matus, kas slēpj seju.- Tu esi tik skaista meitene.- 
        Vienā mirklī manu seju piepilda tumši sarkans sārtums. Kaut ko tādu dzirdēt ir neizsakāmi dīvaini. Es piespiežu sevi saprast, ka tie ir tikai tukši vārdi, un, atrāvusies no puiša, ļauju matiem atkal aizslīdēt priekšā savai sejai. 
        -Kas ir?- Teilors liekas pārsteigts.
        -Nevajag.- Es nosaku gluži vai čukstošā balsī. 
        -Ko nevajag? Es saku taisnību.-
         Pēc brīža saspringtā klusumā, es ieraugu tuvojamies autobusu.- Mans autobuss.-
        -Nu labi.- Teilors nopūšas, bet tad atkal pasmaida.- Bet tad tiksimies piektdienas ballītē.- Viņš pazūd vēl pirms es aptveru, ka esmu uzaicināta. 

        Atgriezties mājās pie mātes alkoholiķes arī nav nekāds prieks. 
        -Izmazgā vienreiz traukus.- Paģiru nomocīta viņa kliedz savā rupjajā balsī. –No tevis nav nekāds labums.- Viņa uzbrēc.- Paskaties uz sevi. Pelēkā pele.- 
        Sakumpusi vēl vairāk, es pat neatveru muti, tikai izdaru uzdoto. Mātes vārdi sāpīgi griež krūtīs. Skatoties uz savām plaukstām, kuras cītīgi berž taukainos šķīvjus, es prātoju vai tas ir viss, kas mani dzīvē sagaida. Neredzu tai ne gala, ne malas. Pāridarījumi skolā, pāridarījumi mājās. Visa dzīve kā nebeidzams murgs, no kura nav iespējams piecelties. Lai kā censtos sev iekniebt un atjēgties, beigās vienmēr attopos patiesības priekšā. Ka no murga nav izejas, ka tas ir viss, kas aizpilda manu eksistenci. 
        Paveikusi mājas darbus un izpildījusi skolā uzdoto es apguļos gultā un paņemu rokā biezo grāmatu. Grāmatzīme, atrodas nedaudz pirms beigām un es sāku lasīt. 
        Lasīšana ir vienīgais veids, kā atslēgties no realitātes. Televizoru mēdzu skatīties tikai tad, ja skaidri apzinos, ka tuvākajā laikā nepārradīsies māte, kura pārmetīs dīkdienību. 
        Iejūtoties tēlos uz brīdi pazūd viss. Es izdzīvoju visskaistākos mīlas stāstus un neticamākos piedzīvojumus. Nereti grāmatu beigās apraudos. Bet ne jau tāpēc, ka tā būtu bēdīgi beigusies, tāpēc, ka tas kārtējo reizi liek man atskārst, ka tā notiek tikai pasakās. Ka tikai izdomājumos ir laimīgas beigas, tikai skaistas meitenes beigās aprec pasaku prinčus, ka tikai tēliem ir tāda vara, lai izdzīvotu visbīstamākajās situācijās.
        Parasti es ar prieku atslēdzos no realitātes un ieslīgstu romānā, bet šodien kaut kas cenšas mani noturēt realitātē. Izlasījusi vairākas rindkopas, atskāršu, ka ne vārda neatceros. Viss, kas pārņem manu prātu ir Teilors. 
        Viņš man palīdzēja un izturējās jauki. Ambera ir vienīgā, kura līdz šim pret mani bija izturējies jauki. Viņa ir vienīgā draudzene, kura man ir, tāpēc pie laipnībām neesmu pieradusi.  
        Nav iespējams, ka vienam cilvēkam ir lemts tāds liktenis. Nav iespējams, ka šāda dzīve mani gaida mūžīgi. Vienmēr cenšos sev to iestāstīt, bet, kad gadiem ejot nekas nav mainījies, esmu sākusi zaudēt cerības. 
        Apzinos, cik tas ir muļķīgi, bet iztēlojos kā būtu, ja Teilors manī saskatītu ko vairāk. Kā būtu ja pirmo reizi mūžā, puisis man pievērstu uzmanību un skaistie mīlas stāsti, kurus līdz šim esmu tikai lasījusi grāmatā, atdzīvotos arī manā dzīvē. 
        Katrs jaunums manā dzīvē rieš cerības, kas galu galā izrādās tukšas. Es to apzinos, bet cerības ir vienīgais, kas mani vēl tur pie dzīvības. 

                                                                                                        5. lpp

        Kopā ar Amberu sēžu pie lielveikala uz mūrīša. Kā katru piektdienu viņa ir atgriezusies mājās no koledžas, kurā studē pirmajā kursā. Lai gan divus gadus vecāka, par mani, Ambera tāda neliekas. Brīžam pat liekas, ka esam kā māsas. 
         Viņa ir vienīgais cilvēks, kurš liek man justies iederīgai un tādai pašai kā citi. 
        -Ņem.- Viņa sniedz man tikko nopirkto alus pudeli. 
        Ko gan es varētu zaudēt, to ņemot? Pilsētiņa ir pietiekami maza, lai policija mums nepievērstu uzmanību. Es esmu pilngadīga un cilvēki, kuru acīs varētu zaudēt reputāciju nav.
        Paņemu pudeli un pret betona mūri, noņemu korķi. Draudzība ar Amberu man ir daudz iemācījusi. Tādus niekus kā alus pudeles attaisīšana, smēķēšana, ko daru ļoti reti, kokteiļu jaukšanu un citus sīkumus, kurus praktizēju tajās retajās reizēs, kad mēs kopā pavadām laiku vai nu divatā, vai nu ar Amberas daudzajiem draugiem, kuri reti kaut vai tikai iegaumē manu vārdu.
        -Piektdienas vakars.- Ambera smaida.- Vajadzētu kaut ko pasākt.- 
        Saprotu, ka mani gaida nelāgs vakars Amberas draugu lokā un daudz labprātāk to pavadītu divatā. 
        -Varbūt vienkārši iedzersim alu un pasēdēsim?- Cerību pilna pajautāju.
        -Draudzenīt, tev vajag izklaidēties. Tev ir astoņpadsmit gadi, bet vēl jaunava.-
        Mēs iesmejamies.
        -Tavuprāt tikai to sauc par izklaidi?-
        Ambera sarauj uzacis uz augšu.- Vari nešaubīties. Tev vajag čali.-
        Draudzenes vārdi manī iegriež ārēji nemanāmu brūci. Nav nekas, ko šobrīd vēlētos vairāk, bet apzinos, ka nav manā varā likt kādam manī iemīlēties.
        Ambera turpina mani vērot.
        -Kas ir?- Uzstājīgi pajautāju.
        -Es saku nopietni.-
        -Beidz.- Nopūšos.- Ko es tur varu darīt? Nevienam mani nevajag.- 
        -Tu esi normāla meitene.-
        -Tu tā saki, jo esi mana draudzene.-
        -Es tiešām tā arī domāju.-
        Gribas vienkārši iebelzt Amberai ar kulaku. Meitene, kurai uzmanības netrūkst, nekad nespēs saprast mani, meiteni, kura par kaut uzmanības kripatiņu, būtu gatava pēc tam mirt. 
        -Ejam meklēt jautrību.- Ambera nolec no mūrīša. 
        Tēloju, ka neesmu to dzirdējusi un turpinu susināt alu, demonstratīvi aizgriežot seju. 
        -Netielējies.- Ambera saņem manu roku un cenšas aizvilkt prom, bet es nepadodos.
        -Kur tu taisies iet?-
        -Stīvens teica, ka iet uz ballīti. Mājas ballīti. Tātad alkohols un puiši neierobežotā daudzumā. Skaļa mūzika. Saproti mani?-
        Saprotu par ko ir runa un apraujos. 
        -Kaut kāds Tailers uzrīkojis viesības. Nu nāc taču.- 
        -Teilors?- Es pajautāju.
        -Ak jā, Teilors.-
        -Aizmirsti.- Esmu kā šokā.- Tur būs visa mana klase...-
        -Un kas tad, ka tur būs visa tava klase? Varēsi viņiem parādīt, ka neesi nekāda žurka. Kārtīga meitene, kura prot izklaidēties.-
        Nosmīkņāju.- Viņi mani bez sāls norīs.- 
        Pēkšņi atskan neierasti skaļš automašīnas brīdinājuma signāls. Man taisni pretī brauc melns džips ar tonētiem stikliem. No tā skan skaļa mūzika, kuras basi ir dzirdami vēl tālu, un pa puspavērtajiem logiem ārā veļas cigarešu dūmu mutuļi. 
        Man pretī stāv Ambera un kā dabūjusi trauksmes belzienu pa krūtīm, es iekliedzos.- Ambera!- Mašīna traucās tieši viņai virsū.
        Aši noreaģējusi Ambera pamūk malā. Mašīna ir apmēram divus metrus no manis un ātrums liecina, ka tā netaisās laikus nobremzēt. Es instinktīvi pie ķermeņa pierauju kājas, kuras pirms brīža karājās pār malu un tajā pašā brīdī, metālam nožvankstot, mašīna ietriecas betona apmalē.

                                                                                                6. lpp

        Noriju kaklā samilzušo kamolu un šoka pārņemta blenžu uz vietu, kur vēl tikko atradās manas kājas, bet tagad sašķaidīts mašīnas buferis. 
        -Ar tevi viss kārtībā?- Ambera liekas tikpat šokēta kā es.
        Tajā pat brīdī džipa durvis atveras. No pasažiera sēdekļa izkāpj Teilors. Pa vadītāja durvīm kāds, kuru nepazīstu. Arī pārējos četrus puišus, kuri izkāpj no aizmugures sēdekļiem, nepazīstu.
        -Tu esi idiots?- Teilors uzkliedz vadītājam.
        -Jūs esat idioti. Tev tiesības ir? Tu mani gandrīz nobrauci.- Ambera, lai gan mašīnas vadītāju nepazīst, nekautrējas viņam iesist ar kulaku pa plecu. 
        -Meičas, piedodiet.- Atvainojas kāds no aizmugurē sēdošajiem. 
        -Es tev tūlīt tā piedošu...- Ambera kliedz.
        Es nokāpju no apmales un attopos blakus Teiloram. 
        -Es neko neteiktu ja jūs mani nobrauktu un atbrīvotu no ciešanām, bet sakropļot labāk nevajag.- Nosaku, vel joprojām skatoties uz džipa sašķaidīto buferi. 
        Kāds no pasažieriem apskata bojājumus.- Neizskatās labi.- 
        Visi uzjautrinās.
        -Es tevi neredzēju savā ballītē.- Teilors paziņo.
        Pēkšņi es no visa atjēdzos un ieskatos puiša tumšajā sejā. Nakts un vāro laternu gaismu apspīdēts, viņš izskatās kā pats nelabais, iesprostots neizsakāmi pievilcīgā ķermenī. Man gribās vienlaikus sarkt un bijīgi novērsties. Caur kauliem iztraucas šaušalas. 
        -Kāds te runā par ballīti?- Pēkšņi Ambera ir kā no jauna piedzimusi. 
        Teilors paskatās uz jūsmojošo meiteni, kura skrien ap mašīnu, lai nostātos mums blakus.
         -Jā.- Teilors pasmaida.- Mums tieši trūkst meiteņu.-
         -Es esmu meitene.- Ambera pasmaida.
        -Es redzu.- Teilors muļķīgi nosmīn un pievēršas man.
         -Nāksiet?- 
        Nepaspēju ne pavērt muti, kad Ambera nokliedzas.- Protams.-
        -Mēs tikai šo to nopirksim.- Teilors piemetina, pievērsdams skatienu veikalam, kura stāvvietā atrodamies. 
        Pēkšņi man blakus stāv puisis, kurš bija vadījis mašīnu.- Es tiešām atvainojos.- Pēc balss un acīm var pateikt, ka puisis ir stipri iereibis. 
         Es saraucu pieri. Neesmu radusi, ka man atvainojas.- Tas neka...- Nepaspēju pateikt, kad pārējie puiši ir viņu aizrāvuši līdzi. 
        Attopos divatā ar Amberu. Visas četras džipa durvis ir vaļā, no tā nāk skaļa mūzika un mēs stāvam tam blakus. 
        -Tu centies no manis viņu noslēpt?- Ambera ir sajūsmināta.
         -Ko?- Nesaprotu, vai drīzāk, tēloju, ka nesaprotu.
        -Teiloru. Izskatījās, ka viņš cenšas tevi ar acīm apņammāt.-
        -Apņammāt.- Nopūzdamās atkārtoju un nosmīnu. 
        -Tu tiešām neredzēji? Viņam par tevi ir interese. Tas ir vairāk kā skaidrs.- 
        Ambera ir pārliecināta par saviem vārdiem, bet es tos uztveru kā draudus savām cerībām. Nevēlos likt sev noticēt, ka man ir uzspīdējusi veiksme, jo apzinos, ka galu galā, viss vienmēr noved pie viena un tā paša. 
        -Tātad viņš ir tavs jaunais klases biedrs? Simpātisks.-
        Aizdomīgi novelku.- Man no viņa metas zosāda.-
        -Nešaubos. Izskatās pēc izteikta sliktā zēna tipa. Ar tādiem ir jo interesantāk, tici man.-
        -Es domāju tiešām: man no viņa metas zosāda.-
        Ambera apmet roku pār maniem pleciem un kā atklājot, ko slepenu pieliecas man tuvāk, lai ko teiktu.- Es saprotu, ka tev nav pieredze ar zēniem un tev metas zosāda, iedomājoties par visu to, kas tevi sagaida, bet...-
        -Ambera...- Vēlos viņu apklusināt, bet Ambera izstiepj rādītājpirkstu, tā liekot man apklust un turpina.

                                                                                                        7. lpp

        -Tur nav nekas no kā baidīties. Iespējams tu esi nepieredzējusi, bet viss dzīvē notiek pirmo reizi. Netaisies taču kļūt par mūķeni? Es tavā vietā ielaistu viņā nagus un vaļā nelaistu.-
        -Aizveries, Ambera, ko tu muldi? Es viņam neinteresēju.-
        -Bet tev viņš interesē?-
        -Kāda starpība?-
        -Jā vai nē?- Ambera kļūst uzstājīgāka.
        Īsi aizdomājos. Kāda gan man ir izvēle? Esmu tik izmisusi, ka visdrīzāk paņemtu pirmo, kurš man pamirkšķinātu. Ir jāatzīst, ka par spīti šaušalām, kādas Teilors man uzdzen, viņš ir tiešām simpātisks.
        -Tu gribi lai es atbildu?- Nevērīgi pajautāju.
        Vēl vairākas minūtes Ambera cenšas mani pierunāt atzīties, ka Teilors mani ir ieinteresējis un, lai gan apzinos, ka viņa to saprot, negrasos sniegt viņai to prieku un pateikt skaļi. Iespējams baidos, ka atzīstoties skaļi, Ambera mani aizrunās tiktāl, ka sākšu ticēt tālajām laimīgas nākotnes ilūzijām un vēlāk pārdzīvošu to izdzišanu. 
        -Bet katram gadījumam...- Viņa sāk rakties pa savām bikšu kabatām.- Ja tomēr nonāks tik tālu...nebaidies...tas ir normāli.-
         -Kas ir normāli?- 
        Pēkšņi Ambera man plaukstā ieliek prezervatīvu. 
        -Ko pie velna es ar to iesākšu?- 
        -Sema, man taču nav tev jāstāsta kā to lietot? Uzmanīgi atplēs iepakojumu, atstāj vietu sēklai un uzrullē to uz viņa...- 
        -Ambera.- Paceļu balsi, bet draudzene sāk smieties.- Tu saprati, ko es ar to domāju.- Cenšos to atdot draudzenei atpakaļ, bet viņa tikai noplāta rokas. 
        Atskan uzjautrinātas balsis un pamanām, ka puiši nāk atpakaļ no veikala, rokās nesot vairākas kastes ar alu.
        -Nu ņem taču.- Balss kļūst dusmīga.
        Ambera smīn.- Vai tad tu nezini, ka reti kurš puisis par to domā? Būs labāk, ja vismaz viens no jums būs nodrošinājies.-
        Viņi ir jau bīstami tuvu.
        -Ambera!- Norūcu, bet sapratusi, ka draudzene to atpakaļ neņems, drudžaini iebāžu džinsu kabatā. 
        -Paldies, ka pasargājāt manu vāģi.- Paziņoja puisis, kurš to bija iebraucis mūrī. Viņi attaisa auto aizmuguri un sakrauj tajā alus kastes. 
        -Mums būs jāsēž uz jumta?- Ambera pajautā.
        -Kāpēc?- Viens no puišiem pajautāja.
        -Mašīna jau tā ir piebāzta.-
        -Ai, tā nav problēma.- Nosmīn autovadītājs. Četri puiši iesēžas aizmugurējos sēdekļos. Pēkšņi man blakus stāv Teilors un autovadītājs.
        Es apjūku, bet nākošajā brīdī Teilors mani paceļ. Otrs puisis, ir saņēmis mani aiz kājām un es esmu horizontāli.
        -Ko jūs darāt?- Mana balss skan izbrīnīti un šokēti. Instinktīvi cenšos atbrīvoties, bet abu tvēriens kļūst ciešāks.
        Puiši lokās smieklos. 
        Kā cenšoties ar milzu baļķi izgāzt sienu, viņi mani iegrūž pa auto aizmugures durvīm, taisni virsū četriem čaļiem. Esmu kā apstulbusi. Sajūtu zem sevis vairākus kāju pārus un rokas, kuras mani satver. Nepaiet ilgs brīdis, kad sajūtu sev virsū uzveļamies smagumu. Tā ir Ambera, kura tiek uzgāzta man virsū.
        Nepaspēju aptvert situāciju, kad visas durvis aizcērtas un mūzikai skanot, auto sāka braukt. 
        Sajūtas ir neaprakstāmas. Pie stūres sēž puisis, kurš pirms mirkļa bija mani gandrīz sakropļojis. Es esmu uzmesta virsū četriem puišiem un neviens nesūdzas, ka viņi ir spiesti turēt pretīgu žurku. Smagums uz manis neļauj man kustēties un apziņa, ka nespētu no šejienes izkļūt, lai arī kā spirinātos, ir dīvaini smacējoša. 
        -Kaut ko tādu bija gadījies piedzīvot?- Ambera smejas, piebāzusi man klāt savu seju.

                                                                                                8. lpp

         Jāatzīst, ka par spīti visam es jūtos ideāli. Šie puiši ir mani pieņēmuši un neizsaka aizskarošas piezīmes. Pirmo reizi kāds mūs ir aizvilcis sev līdzi nevis Amberas dēļ, bet manis. Vismaz tā man gribas domāt. 
          -Tu tur vēl dzīva?- Pagriezies, pasažiera sēdeklī sēdošais Teilors, galvu izbāzis pa spraugu starp krēslu un durvīm, skatās man tieši sejā.
        Liekas, ka viņa seja pazūd un es veros tikai tumšajās kā ļaunu vēstošās acīs. Par spīti karstumam, kurš no visām pusēm smacē, jūtu auksto drebuli, kurš izdrāžas cauri visam manam ķermenim. 
        -Laikam.- Izspiežu un samāksloti nosmīnu. 
        -Es taču teicu, ka tev ir jābūt manā ballītē.- Teilors nosmīn. 
        -Tu spied man olas.- Pēkšņi nokunkst viens no puišiem. Mani pārņēma šausmas.
        -Piedod.- Ambera nosmīn un pārliek roku citur. Saprotu, ka vaininiece nebiju es, un atvieglojumā nopūšos. Šķiet, ka Teilors to redz, jo puiša seju izrotā viegla vīpsna. 
        -Vēl ilgi?- Sāku nogurt no smaguma sev virsū. 
        -Ne pārāk.- Atbild viens no puišiem. Teilors nu ir pagriezies un skatās uz priekšu. 
        Sāku visu apdomāt. Vai tiešām Teiloram par mani ir radusies interese? Tas šķiet pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Baidos piecelties un saprast, ka tas ir bijis tikai sapnis un nu esmu atpakaļ murgā. 
        Pēc neilga brīža, auto beidzot piebremzē. Mūzika noslāpst, bet tās vietā atskan cita. Tā nāk no āra. 
        Visi sāk kāpt ārā no mašīnas. Arī aizmugurējās durvis atveras un es jūtu iekšēju paniku, ceru, ka no mašīnas spēšu izrāpties, neizkrītot kā plekste uz ledus. 
        Vispirms izkāpj abi, kuri sēdēja vistuvāk durvīm. Viņi palīdz izkāpt Amberai un tad arī man. Jūtos nedaudz atvieglota un piekārtoju saņurcīto, balto kapučjaku un pelēkos, izspūrušos matus.
        Noskatu ēku, pie kuras atrodamies. Tā ir balta, divos stāvos un atgādina nelielu savrupmāju ar milzīgu balkonu, kas ir kā piebāzts ar ballīšu zvēriem. 
        Piebraucamais ceļš ir kā piebāzts ar automašīnām un pat ap tām, milzīgos pūļos spieto cilvēku jūra. 
        Dažas meitenes, kuras atpazīstu redzētas skolā, uz mani dīvaini nolūr un kā izrādot savu pārākumu, uzšauj degunus gaisā un aizgriežas. Dažām ieplešas acis, redzot, ka esmu ieradusies un vēl pie tam kopā ar Teiloru, viņa draugiem un vēl kādu meiteni, kura iespējams izskatījās pārāk šika, lai draudzētos ar tādu meiteni kā es. 
        Mani pārņem dažādas izjūtas. Baidos saņemt nicinājumu un noraidījumu šeit tā vienkārši ierodoties, bet arī ceru, ka šajā spietā neviens man īpašu uzmanību nepievērsīs. 
        Man ap kaklu tiek pārlikta roka. Iztrūkstos un pagriežu seju, lai pamanītu, ka tas ir Teilors. Ierastās šaušalas nomaina savāds, pulsējošs siltums. 
        -Nāc, es tev izrādīšu savu māju.- 
        -Labi.- Balss izskan kā kūstot. 
        Mēs izspraucamies cauri pūlim un nonākuši pie durvīm, cenšamies iespraukties cilvēku pārpildītajā savrupmājā. 
        -Šeit taču ir īsta Elle.- Izbrīnā ieplešu acis un paceļu balsi, lai pārkliegtu mūziku.
        Teilors, vēl joprojām pārlicis vienu roku man pār pleciem, pieliec savu seju tik tuvu, ka gandrīz vai jūtu no viņa vaiga strāvojam siltumu. Tumšās, teju sātaniskās acis veras tieši manējās, liekot ķermenim mocīties šaušalu drebuļos. Sajūtu instinktīvu vēlmi bēgt.
        -Tici man, Sema, šeit ne tuvu nelīdzinās Ellei.-Vārdi sitas man sejā un smīns liekas savādi pievilcīgs. 
        Es novēršos un ar plaukstu sameklēju draudzenes roku, lai viņu nepazaudētu un velku sev līdzi cauri pūlim. 
        Pēc brīža mēs jau sēžam uz dīvāna. Ar šausmām atskāršu, ka esmu pazaudējusi Amberu un drudžaini veros apkārt, lai viņu atrastu. Tas ko ieraugu, ir kas šausmīgs. Tepat, pāris soļus no manis stāv Bazils. Viņa pretīgais stāvs grozās, draudot mani ievērot, bet tad man par atvieglojumu nozūd. 
        Man blakus apsēžas Teilors, bet otrā pusē autovadītājs, kuru sauc Sets. Telpa ir piebāzta un es iespiesta uz viena dīvāna starp puišiem, no kuriem lielāko daļu pat nepazīstu.

                                                                                                    9. lpp

        Lai gan sākumā jutos šeit neiederīga, ar laiku aprodu un saprotu, ka neviens man tā īsti nemaz nepievērš uzmanību, lai nievājoši blenztu, vai ķircinātu. 
        -Tu dzersi?- Pēkšņi pret mani pagriežas Teilors, rokā turot nelielu glāzīti ar caurspīdīgu šķidrumu.
        -Protams.- Es atbildu un paņēmusi glāzīti, to vienā rāvienā iztukšoju. Teilors iepleš acis un paņem pretī tukšo glāzi.-Kas ir?- Saraucu uzacis.
        -Skolā tu izskatījies pavisam citāda. Ne tāda, kura ir spējīga šādi iztukšot glāzi.-
        Pieliecos nedaudz tuvāk, lai nebūtu jākliedz cauri mūzikai.- Vienmēr, kad blakus ir Ambera, es jūtos drošāka un esmu pavisam citādāka. Manuprāt, es nebūtu tāda kā skolā, ja Ambera būtu man līdzās vienmēr.- 
        -Tātad patiesībā tu esi šāda un skolā ne savā ādā, nevis otrādi?-
        -Nu kaut kā tā.- 
        Teilors brīdi veras man acīs un es cīnos ar vēlmi aizgriezties. No visas sirds vēlos viņam pajautāt, kāpēc viņš ar mani auklējās, bet nespēju saņemties. 
        Teilors ir pārāk pievilcīgs un apburošs, gandrīz vai tiešā nozīmē, lai ieskatītos tādā meitenē kā es, tāpēc tam vajadzētu būt kādam citam iemeslam. Nespēja to izdomāt, liek iesāpēties galvai un es pārstāju prātot. 
        Pēc vairākām glāzītēm, es vēl joprojām jūtos pilnīgi skaidrā. Garastāvoklis gan ir vienkārši ideāls. Vēl nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi. 
        Lai gan starp mani un Teiloru nevedas neviena saturīga saruna, mums ir jautri un mēs smejamies. 
        Viss pūlis ap mums ir kā sajucis un alkohola pārpildīti, jaunieši viens pēc otra krīt un viņu draugi, parūpējušies par nogādāšanu mājās, turpina dzert. 
        Pēc pāris stundām, kad ārā vēl valda piķa melna tumsa, ballīšu zvēri ir palikuši pavisam maz- uz roku un kāju pirkstiem saskaitāmi. 
        Pirms mirkļa arī Bazils bija pamanījis manu klātbūtni, un es ar šausmām gaidu viņa uzbrukumu. 
        Pieceļos kājās, lai aizietu uz tualeti. Ambera nāk man līdzi. Stāvam pie spoguļa un Ambera uzkrāso lūpas. 
        -Kur tava somiņa?-Pajautāju 
        -Nav ne jausmas.- Ambera ir piedzērusies un līgojas uz vietas. 
        -Kur tad tu dabūji to lūpu krāsu?- 
        -Nav ne jausmas.- Viņa smejas, beidz krāsot lūpas un pasniedz man lūpu krāsu.- Nevari, lūdzu, paņemt pie sevis? Man nav kabatu.- 
        Nopūšos un ieslidinu lūpu krāsu kabatā. 
        Kad atgriežamies plašajā priekšnamā, citi ir atlūzuši kur nu kurais, citi ar pēdējiem spēkiem, saķērušies kopā, mīņājās uz deju grīdas, citi smēķē, citi runājas. 
        Ambera pieskrien pie kāda puiša, kuru nepazīstu un izturas koķeti, bet es apsēžos blakus Teiloram.
        -Man laikam vajadzētu doties mājās.-
        -Nē, vēl nebrauc.- Teilors gandrīz vai kā tikko atžirdzis saausās. 
        -Ir vēls. Vai, drīzāk agrs un māte mani nositīs! Esmu nogurusi.-
        -Iedzer vēl nedaudz, prāts būs jautrāks, nekur negribēsi iet.- Teilros pasniedz man glāzīti.
        Redzu, ka viņš nevēlas mani redzēt aizejot un tas ir dīvaini patīkami, pēkšņi pati vairs nevēlos aiziet. 
        Vēl brīdi sēžam, kad es pieceļos, lai nomainītu dziesmu. Pie manis piestreipuļo Ambera.
        -Iedod man to lūpu krāsu.- Viņas acis ir šķības, balss vārga un mēle mežģās.
        Iebāžu roku kabatā. Saķeru lūpu krāsu un izvelku no kabatas, bet vēl kas nokrīt pie zemes. Instinktīvi paskatos uz grīdu un tur mētājās Amberas dāvātais prezervatīvs.
        Caur manu ķermeni izbrāžas tūkstošiem satrakojušos skudriņu un es tveru pēc zemē nokritušā priekšmeta, cerībā, ka to neviens nebūs pamanījis, bet pēkšņi atskan neiedomājami ņirdzoši Bazila smiekli.
        -Esi uz visu sagatavojusies, skaistulīt?- Viņš ņirgājas, bet pēkšņi es jūtos pārāk apkaunota, lai spētu pat pakustēties.

                                                                                                    10. lpp

         Paši īsti nezinot par ko, arī pārējie sāk smieties.
        -Dūdiņ, uz pasaules nav neviens, kurš būtu ar mieru kopā ar tevi šīs lietiņas izmantot.-
        Mani vaigi pieplūst ar sārtumu un to apzinājusies, nokaunos vēl vairāk. Ir tik nepatīkami, ka vēlos vienkārši izgaist.
        Kājās pieceļas Teilors. –Ko jūs smejaties, zīdaiņi?- Viņš runāja savā bijību raisošajā balsī.- Meitene nav nekāda palaistuve, centos ievilkt gultā, bet viņa to ar kuru katru nedara.- 
        Teilors pienāk man klāt un es sajūtu neaprakstāmu atvieglojumu. Viņš izņem prezervatīvu man no plaukstas un ieliek sev kabatā. 
        -Iedevu viņai to, lai apdomā manu priekšlikumu.-
        Pēkšņi liekas, ka Bazils ir atstāts bez valodas un šādu viņu redzēt ir īsta bauda. 
        -Ballīte ir beigusies.- Teilors paziņo un pēc brīža jau es, Ambera un Teilors sēžam vienā mašīnā. Es sēžu pasažiera sēdeklī, Teilors pie stūres, bet Ambera nosnaudusies uz aizmugurējā sēdekļa. 
        Ambera dzīvo man kaimiņos, tieši nākamajā mājā un mēs pie tās apstājāmies. 
        Balstot meiteni katrs no savas puses, mēs viņu nododam ne pārāk apmierinātās mātes rokās un atkal stāvam pie Teilora mašīnas. 
        -Paldies.- Es mulsi nosaku.
        -Par ko?- 
        -Tu joko?- Es ieplešu acis.- Par visu. Par to, ka sniedzi man šādu izklaidi. Par to, ka aizstāvēji mani Bazila priekšā. Nekad agrāk neviens neko tādu nebija manā labā darījis.- 
        -Tie jau ir tikai nieki.- 
        Brīdi mēs stāvam, man jūtoties nedaudz neveikli. Paskatos uz savu māju tepat dažu soļu attālumā un jūtu, ka ir laiks atvadīties, bet patiesībā to nemaz nevēlos. Baidos, ka nākošajā rītā mana dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs. 
        Uz mēles stāv jautājums, kuru nespēju izlaist pār lūpām. Klusums ieilgst un es neapdomīgi izmetu.- Kāpēc tu pret mani tā izturies?-
        -Kā?-
        -Tik normāli. Tā it kā mēs būtu līdzīgs ar līdzīgu.- Pati kaunos no saviem vārdiem. Nav viegli atdzīt, ka tik daudziem cilvēkiem esmu tukša vieta, vai pat vēl mazāk. 
        -Sema.- Teilors saņem manu plaukstu savā un es jūtu, ka ķermeni piepilda karstums. Viņš taču tagad mani neskūpstīs? Šī doma liekas tik pat šausminoša, cik pievilcīga. Baidos, ka to nemaz nemācētu, ja viņš nolemtu savas lūpas piespiest manējām. –Tu esi ļoti īpaša meitene. Tu tikai pati to vēl neapjaut.-
        Samulstu vēl vairāk. Kādā ziņā īpaša? Kā gan es varētu būt īpaša? Apsveru domu, ka iespējams tas ir tikai smalks triks kā ievilkt mani gultā. Bet kāpēc viņam to vajadzētu, ja par mani nebūtu nekāda interese?
        -Beidz runāt muļķības.- Mana balss izskan gluži vai rājoši.
        -Es nerunāju muļķības. Gan jau tu drīz pati to sapratīsi.- Viņa balss skan mierīgi. 
        Atkal iestājas klusums. Teilors palaiž vaļā manu plaukstu.
        -Tu pārāk ilgi esi dzīvojusi šādu dzīvi.-
        -Par kādu dzīvi tu runā?- Lai gan pati saprotu, tomēr pajautāju.
        -Esot tikai pelēkā pele. Nelaimīgs cilvēks. Ir pienācis laiks sajust dzīves garšu.- Viņa tumšās acis veras manī ar entuziasmu.- Nāc.- Viņš parāda gatavību kaut kur doties.
        -Kur mēs dosimies? Ir jau tik vēls. Drīz ausīs saule.-
        -Es jau neesmu nekāds vampīrs, lai baidītos no saules gaismas.- Viņš apiet ap mašīnu un iesēžas šofera sēdeklī. Logi ir vaļā, tāpēc mēs viegli varam sarunāties.
        -Kur tu vēlies braukt?- Esmu pārāk apjukusi, lai saprastu, kas notiek. Vēl vakar biju pats nelaimīgākais cilvēks uz pasaules, bet tagad neaprakstāmi izskatīgs puisis nevēlas vēl beigt vakaru kopā ar mani. 
        -Parādīšu tev citādāku dzīvi.-
        Citādāku dzīvi? Ko gan viņš ar to domā? Acu skatiens turpina paust ko maģisku un sātaniski pievelkošu. Vienu brīdi pat sajūtu bailes atkal iekāpt šī puiša mašīnā. Vai tomēr vairāk baidos runāt viņam pretī.

                                                                                                    11. lpp

        Es tomēr iekāpju mašīnā un skatoties garām ritošajām ēkām, cenšos izprātot, kas notiek. Neuzdrošinos pajautāt kur braucam. Pēkšņi izjūtu bailes no neziņas. Kas gan viņam ir padomā, kā gan viņš var būt tik pārliecināts, ka mana dzīve ir tik nelaimīga, ja pirmo reizi mani ieraudzīja tikai pirms pāris dienām. 
        -Baznīca?- Izkāpju no mašīnas un veros nakts melnumā ietītajā baznīcas ēkā. –Kāpēc mēs atbraucām uz baznīcu?- 
        Teilors neko nepaskaidrojot, paņem mani aiz rokas un ved pa mūra kāpnēm līdz baznīcas ieejai. Šis pieskāriens liekas uzspiests, bet es baidos to pārtraukt. 
        -Šī ir vieta kur tu pavadīji lielu daļu no savas dzīves vai ne?- Viņš pajautā.
        -Jā.- Nesaprotu ko viņš ar to vēlas panākt.
        -Tu šeit nāci lai lūgtos, bet tevi neviens nesadzirdēja.- Viņš nosaka un mani pārņem šausmas. Kā gan viņš to zina?
        -Vai nebūtu jauki ja tu varētu atriebties tam, kurš tev nepalīdzēja, kad tev to visvairāk vajadzēja?- 
        Mēs stāvam pie galvenās ieejas. 
        -Kāpēc tu man to visu saki?- Dusmas, kas manī krājušās gadiem ilgi skatās uz ēku un saprot, ka Teiloram ir taisnība. Vēlos kaut spētu kādam atriebties par visu, ko man nācies pārciest. 
        -Es tikai cenšos tavu dzīvi padarīt krāsaināku.- Viņš paziņo un paceļ akmeni, kurš stāv līdzās citiem, ieskaujot glīti ieveidotu puķu dobi. –Ir pienācis laiks izlīst no čaulas. Sajust saldo atriebības garšu. Izkļūt no šīm važām un pavērties apkārt. Pārstāt būt labai, kad visi ir pret tevi. Pārstāt pagriezt otru vaigu, pēc tam, kad viens ir iepļaukāts. Vai nav pienācis laiks iepļaukāt citus?- 
        Šie vārdi mani skar un vieš dusmas. Vienu brīdi baidos par to, ko Teilors saka. Ir tā, it kā viņš būtu spējis ielīst manā prātā, sirdī, nolasīt visu ko jūtu un tagad cenšas mani atbrīvot. 
        Teilors paņem manu plaukstu un ieliek tajā smagnējo, gludo akmeni. Es uz to paskatos.
        -Ja mani pieķers būs lielas nepatikšanas.- Jūtu vēlmi to sviest pret logiem, bet saprāts kliedz, ka kaut kas nav kārtībā. 
        -Kāpēc, lai tevi pieķertu? Tu nedarīsi neko sliktu. Tikai atbrīvosi daļu no tā, kas tevī tik ilgi ir krājies. Dari to. Atbrīvo sevi no dusmām. Tu vairs neesi viena.- Pēkšņi liekas, ka vārdi pāriet čukstos.- Es tev palīdzēšu atgūt to kas tev pienākas. Laimi. Kāpēc gan citiem tās ir atliku likām, bet tev nē?-
        Skatos uz Dievnamu un atceros tās daudzās reizes, kad nācu šurp. Katru svētdienu klausījos dievkalpojumus. Dzīves izmocīta, bieži nācu, lai lūgtos. Lūdzos, lai man sniedz kaut nedaudz laimes, kas dotu spēku dzīvot. Vienmēr paliku nesadzirdēta. Drīz pārstāju nākt, jo nāca skarbā atskārsme, ka pat tur augšā nevienam neesmu vajadzīga. Nevienam neinteresē manas ciešanas. 
        Mana seja kļūst dzelžaina un Teilors, to pamanījis, turpina.- Dievam tu neesi vajadzīga, kāpēc gan, lai tu neiesviestu viņam sejā akmeni un par spīti visam nekļūtu laimīga?- 
        Dievam es neesmu vajadzīga. Nevienam es nerūpu. 
        Iekšā viss uzkarst. Es atvēzēju akmeni un ieliekot visu spēku un niknumu sviežu to pret baznīcas stiklu. Koši krāsotās kolāžas ar eņģeļiem sabirst drumslās. Tas liek sajusties labi. Akmens Dievam sejā. Sajūtu nelielu atvieglojumu, bet krūtīs turpina spiest. Paņemu vēl vienu akmeni un pagājusi sāņus sviežu arī to. Izdalās adrenalīns. 
        -Tas tev par to, ka es nevienam nepatīku.- Es iekliedzos.
        Paķeru vēl vienu akmeni.- Tas tev par to, ka vienīgā mana dzīve ir četras nolādētas sienas.- Ielieku visu niknumu, kas sprēgā no manis kā no pārpilnības raga un sviežu ēkas sānu logā.
        Pieeju pie nākošā loga un paņemu vēl vienu akmeni.- Tas tev par to, ka man ir astoņpadsmit, bet es vēl ne reizi neesmu bijusi kopā ar puisi.- Kliedziens izskan teju vai histēriski.
        -Tas tev par to, ka man nav draugu.-
        -Tas par to, ka mans tēvs ir nolādēts kretīns.- 
        -Tas par to, ka mana māte ir alkoholiķe.-
         -Tas par to, ka visas manas cerības tiek saberztas pelnos.- 
        Izsitu pēdējo logu un saprotu, ka vairāk nav. No kliedzieniem un emocijām esmu aizelsusies un jūtu kā smagums lēnām izplēn. Pirmo reizi mūžā jūtos tik viegli.

                                                                                                12. lpp

        -Vai kļuva vieglāk?- Teilors pajautā. Es ieskatos viņam sejā, kurā spīd ļauna sajūsma un atkal pievēršos izdemolētajai baznīcai. Liekas tikai tagad saprotu, ko esmu izdarījusi. Pārņem šausminošas bailes par iespējamām sekām un vēlos krist virsū Teiloram, vainojot viņu, bet saprotu, ka viegluma sajūta krūtīs ir pārāk patīkama, lai vainotu viņu sliktos nodarījumos. 
        -Ja tev ir vēl kas sakāms, tad nākošā baznīca ir tikai paris desmitu kilometru attālumā.- Viņš piemetina, bet es nereaģējot, cenšos atgūt normālu sirds ritmu. 
        -Labāk zūdam miglā.- Es nosaku un ātrā gaitā dodos uz puiša mašīnu. 
        Kad esmu atvesta mājās, debesīs aust pirmais gaismas stars. Kā nedzīva izkāpju no mašīnas un ieeju pa parādes durvīm. 
        Riebumā nopūšos, pamanījusi, ka māte guļ priekšnamā uz dīvāna, rokas izstiepusi pa grīdu blakus degvīna pudelei. 
        Ieeju savā istabā, iekrītu gultā un mani pārņem šausmas. Kā gan Teilors to zināja? To cik skumja un nelaimīga ir mana dzīve, cik ļoti es ienīdu to ēku. Kā gan viņš varēja zināt, ka devos turp lūgties līdz zaudēju ticību? Kā viņš atrada tik trāpīgus vārdus?
        Tu esi ļoti īpaša meitene. Tu tikai pati to vēl neapjaut. Ko gan viņš bija domājis ar šiem vārdiem? Liekas, ka Teilors ir pārāk nosvērts un zina, ko dara, lai runātu šādas muļķības no zila gaisa. Kāpēc gan viņš tērētu savu laiku ar mani, ja tam nebūtu kāds iemesls? Šķiet, ka ļoti īpaša meitene nenozīmē, ļoti īpaša meitene man. 
        Un kas ir ar viņa izskatu? Tik parasts un simpātisks puisis, tomēr tik grūti nepamanīt ļaunumu viņa acīs. 
        Drīz aizmiegu, vēl joprojām esot kā cirstai akmenī, sirdij sitot bīstami ātru ritmu, kā nespējot atgūties no pārbīļa. 
        Kad pamostos, jūtos dīvaini atvieglota, jo ir sestdienas vēla pēcpusdiena un nav jāiet uz skolu. Tātad nav arī jāsatiek Teilors. Esmu atvieglota, ka viņam nav mans telefona numurs, bet tad izbīstos, atceroties, ka viņš zina, kur dzīvoju.
         Vienīgi labā roka neganti sāp un ir grūti ar to ko izdarīt.
        Uzstiepju mugurā melnas sporta bikses, baltu t-kreklu, kurš man ir nedaudz par lielu un izejot no istabas, pamanu, ka māte turpina izgulēt dzērumu. Par ko man tāds sods? Tikai pēc brīža pamanu, ka visa grīda ir vēmekļos. Nošķobījusies, pat neuzmetu skatienu mātei un izeju no skābi smirdošās telpas, lai dotos pie Amberas. 
        Pārkāpju pāri lieveņa apmalei, un grasos pāriet pār zālienu, kad pamanu Amberu sēžam pie pašas mājas durvīm, ar cigareti starp pirkstiem. 
        Pasmaidu un arī Ambera mani pamana. Viņas tumši brūnie, spīdīgie mati, vēl neķemmēti mētājas uz visām pusēm, uz acīm izķēpāta kosmētika un skatiens pavisam saguris. Pārkāpju pār nelielu mūrīti, kas atdala mūsu sētas un pamanu milzīgos lokus zem draudzenes acīm. 
        -Tu izskaties graujoši.- Nosmīnu. 
        Ambera saprot par ko runāju un vēl miegainā un nedaudz aizsmakušā balsī nosaka.- Tikai nevajag. Pati saprotu, ka esmu skaista.- 
        Mēs nosmīnam un es apsēžos viņai blakus. 
        -Mamma teica, ka mani atvilka mājās Sema un kāds ļoti simpātisks, bet nedaudz biedējošs tips.- 
        -Tātad pati neko neatceries?- Nosmīnu.
        -Kā jums beidzās vakars? Viņš tevi noskūpstīja?- Ambera jautā kā kaut ko pašsaprotamu.
        -Nē.- Atbildu un tad izskatos nedaudz atvieglota.- Paldies visiem svētajiem, ka nē.- 
        Ambera ievelk dūmu un paskatās manī ar izbrīnu.- Es domāju, ka tev viņš patīk. Un izskatās, ka tu viņam arī.- 
        -Ja godīgi, tad tavai mammai ir taisnība, viņš tiešām ir biedējošs tips. Nesaprotu, kāpēc tu to nemani.- 
        -Ko tad viņš tik biedējošu ir izdarījis?-
        -Neko daudz, tikai pavedināja izsist baznīcai visus logus.- Vienaldzīgi paziņoju.
        -To es gribētu redzēt.-Viņa nosmīn un ievelk vēl vienu dūmu. 
        Saprotu, ka draudzene man netic. 

                                                                                                13. lpp

        -Es runāju nopietni.- 
        Viņa pamana, ka netēloju. Izstāstu viņai pilnīgi visu. Ambera jau ir beigusi smēķēt un piecēlusies kājās ieskatās man acīs ar neizpratni sejā.
        -Varbūt viņš ir kaut kāds gaišreģis.- 
        Es nezinu, ko atbildēt. 
        Ambera pagriežas un, atvērusi durvis, ieiet pa tām. Es sekoju, tās aiz sevis aizvērdama. 
        -Man pat vairs negribas viņu satikt.- Paziņoju un mēs vēl kādu laiku spriedelējam par Teiloru, bet drīz Ambera sāk pucēties.
        -Man jāaizved mašīna uz servisu. Kaut kas ar priekšējo uguni. Tu brauksi man līdzi.- Ambera paziņo un es pat nedomāju iebilst. 
        Nevēlos doties atpakaļ, līdz māte nav aiz sevis sakopusi, tāpēc tērpta tajās pašās sporta biksēs un t-kreklā iekāpju mašīnā. 
        -Pagaidi.- Pēkšņi attopos.- Mēs taču nebraucam uz to pašu servisu, kur strādā Kriss?-
        Ambera sāk smieties.- Baidies satikt savu veco mīlestību?- 
        Patiesībā, doma viņu ieraudzīt liekas interesanta un vienlaikus biedējoša.
        Kriss ir puisis, kurā biju pamatīgi ieķērusies. Kad man bija piecpadsmit gadi, pavisam nejauši, pamanīju viņu savā skolā. Puisis mācījās divas klases augstāk. 
    Tumši brūnie, uz augšu sakašātie mati, brūnās šuneļa acis, maigi brūnā āda un garais, slaidais augums, mani neatstāja vienaldzīgu. Pēkšņi man bija kaut neliels iemesls dzīvot. Katru rītu cēlos ar prieku, zinot, ka došos uz skolu un noteikti, kaut vai tikai ar acu kaktiņu redzēšu Krisu. 
        Bija tik dīvaini viņu redzēt. Manu ķermeni vienkārši piepildīja verdoša lava, liekot acīm aizmigloties, sirdij lēkāt un kājām grīļoties. Pavisam nejauši iegaumēju viņa stundu sarakstu un centos uzskriet virsū pēc iespējas biežāk. Jo biežāk puisi vēroju, jo skaidrāk sapratu, ka neesmu tāda vienīgā. Bija daudzas, kuras viņa dēļ bija gatavas vai no ādas līst laukā. 
        Kriss ir neiedomājami sabiedrisks. Varbūt vienīgi nedaudz apmāts ar alkoholu, izklaides laikā, bet to varēja piedot, jo alkohols bija tikai brīvdienu nodarbe, kas netraucēja darba dienās. 
        Drīz ar acu pamielošanu vairs nepatika. Kļuvu vecāka un sapratu, ka esmu jauna sieviete, kura vēlas sajust mīļumu no pretējā dzimuma. Neviens visā pasaulē nelikās tik prefekts kā Kriss. Pat viņa trūkumi, piemēram, spļaušana ejot pa ielu, man likās neatņemama viņa burvības sastāvdaļa, tāpēc arvien jaunās atskārsmes, ka viņš ir tikai mana ilūzija, bija neiedomājami sāpīgas. 
        Katru nakti pirms gulētiešanas izsapņoju ar vien jaunus stāstus, kuros galvenie varoņi bijām mēs. Drīz vien mūsu iepazīšanos un attiecības biju iztēlojusies tik daudz veidos, ka vienkārši pietrūka fantāzijas, lai izdomātu ko jaunu. Drīz jau sāka likties, ka es viņu pazīstu, kaut gan nekad pat nebijām pārmijuši ne vārda. 
        Bija pagājuši divi gadi, bet es tā arī nebiju spējusi šo puisi izmest no sava prāta. Viņš tajā bija kā iesakņojies, lai cik sāpīgi tas bija man pašai. Viņš absolvēja vidusskolu un es ar šausmām atskārtu, ka no šī brīža skola būs īsta Elle zemes virsū. 
        Drīz atklāju, ka Kriss strādā servisā par mehāniķi pie sava tēva drauga. Tūkstošiem reižu gāju tai garām, cerot puisi ieraudzīt, bet nekad neveicās. Ilgas viņu atkal redzēt krājās un drīz smēlās pāri malām. 
        Todien Ambera ieguva autovadītājas tiesības. Mēs devāmies pirmajā oficiālajā izbraukumā, lai nopirktu saldējumu. 
        (Atmiņas)
        Žēlojos, ka neesmu Krisu redzējusi jau veselu mūžību. 
        -Es to vairs nevaru izturēt. Nāc, es tevi pie viņa aizvedīšu.- Ambera pagrābj mani aiz rokas un velk uz mašīnu. 
        -Ko tu dari? Mēs nevaram tā vienkārši pie viņa aizbraukt.- Sāku krist panikā. 
        Apstājamies pie mašīnas. Ambera demonstratīvi parāda uz to ar abām rokām. – Tā ir mašīna.- Viņa saka.- Redzi, ka tā ir mašīna?-
        Saraucu pieri.- Redzu.-
        -Un kas ar mašīnām mēdz notikt?- Viņa turpina, nedaudz muļķīgā balsī.

                                                                                            14. lpp

        Es turpinu nesaprašanā šķobīties.
        -Tās mēdz salūzt. Un kurš tās labo?- Ambera pamana manā sejā uzplaiksnām atskārsmi.-Tieši tā. Kriss.- 
        Es smaidu, Ambera smaida. 
        -Cik daudz naudas tev ir?- Viņa jautā un es no kabatas izvelku vienu vienīgu papīra banknoti.
        -Pietiks.- Viņa paziņo un izrauj to man no rokām. 
        Mēs skatāmies uz mašīnu un plānojam, kā to sagandēt.
        -Varbūt izsitam stiklu?-Iesaku.
        Ambera šausmās izplet acis.- Neviens neizdauzīs acis manai mazulītei.-
        -Tad varbūt uguņus?-
        -Ja nu viņiem nebūs ko ielikt vietā un būs jāgaida, kamēr notiek pasūtījums? Māte nosirmos, ja uzzinās, ka esmu to sagandējusi jau pirmajā dienā.-
        -Nu tad pārduram riepu. Tā noteikti nebūs jāpasūta.-
        Ambera man draudoši uzglūn un tad paziņo.- Tas būs diezgan dārgi.-
        -Tu pati iesaki kaut ko sagandēt, bet nekas tev nav pietiekami labi.- Aizsvilstos. 
        Viņa uz mirkli aizdomājas un tad, iebāzusi mutē saldējuma atlikumu, aizbāž sev rokas uz aizmuguri, zem krekla. Brīdi viņas seja ir nokoncentrējusies un es ar ieplestām acīm, cenšos saprast, vai esmu pareizi sapratusi, ko viņa dara. 
        -Ko brīnies?- Ambera uzrūca kādam sirmgalvim, kurš ieplestām acīm skatās kā meitene pa krekla apakšu izvelk, no ķermeņa nomocīto krūšturi. Sirmgalvis saraujas un paātrinājis gaitu, aizsteidzas.
        -Ko tu grasies darīt?- Man jau nāk smiekli.
        Ambera pieiet mašīnas aizmugurei un pietupstas. Redzu kā viņa stūķē izpūtējā krūšturi.
        -Padod kādu zaru. Ja iebakāšu mudžekli, kaut kas vēl uzsprāgs.-
        Aši nolaužu zaru no koka un pasniedzu Amberai. Viņa krūšturi iebāž tik dziļi, ka viena lencīte vēl karājas ārā. To viņa iestumj iekšā un piecēlusies lepni smaida. 
        -Man bail. Ja nu kaut kas uzsprāgs?- Ambera baiļojas ieslēgt motoru.
        -Saņemies, bailule.- Es viņu mudinu un drīz mēs jau braucam uz servisu. Ātrums ir maksimāli mazs un Ambera visu laiku ir kā uz adatām. Ik pa brīdim, dzirdam kaut ko nograbam un drīz jau iebraucam servisa garāžā.
        Kāds no darbiniekiem mūs lūdz uzgaidīt un mēs gaidām. Mana sirds teju izleks pa muti. Tik ļoti uztraucos no domas, ka ieraudzīšu Krisu. 
        Un tad viņš nāk. Vēl vīrišķīgāks un seksīgāks kādu jeb kad esmu viņu redzējusi. Uz brīdi liekas, ka neko neredzu, bet patiesībā viss ir tik skaidri. Temperatūra ir vismaz divdesmit astoņi grādi virs nulles un mans ķermenis nodreb, redzot šo puisi tikai melnos šortos. Sportiskais ķermenis ir pilnīgai manai apskatei. Noriju siekalas. Motoreļļas traipi uz viņa ķermeni izskatījās graujoši un es teju nezaudēju sajēgu. Viņš pienāk mums klāt un es palieku kā neizkustināma statuja. -Sveikas, meitenes.- Kirss nosaka savā samtaini vīrišķīgajā balsī, bet paskatās tikai uz Amberu, bet pēc tam uz viņas auto. Vai viņš to domāja uz Amberu un viņas mašīnu? Mani māc greizsirdība.
        -Kas vainas?- Kriss apiet ap jauno, sudraboto mersedesu un iepleš acis. 
        Ambera uz brīdi lepni pasmaida, bet tad paziņo.- Nezinu. Kaut kas niķojas. Kad brauc tad tarkšķ.- 
        -Izskatās jauna.- Šķiet, ka Krisu šis auto ir apbūris. 
        -Protams, ka jauna.- 
        Kriss izrāda apbrīnu par Amberas auto un viņa ar to lepojas. Tikai es neiederos šajā attēlā. Abi izveido dialogu, bet es tikai skatos un slienājos uz to, ko nekad mūžā neiegūšu sev- Krisu. Tas man liek noskumt, bet neizrādot, turpinu klusi vērot brīnišķīgo puisi. 
        -Nu paskatīsimies.- Kriss iekāpj mašīnā un ieslēdz motoru. Brīdi viss iet kā smērēts, bet tad sākas kaitinoša graboņa. Kriss ieklausās un tad paziņo.- Šķiet kaut kas ar izpūtēju.-
        Viņš izkāpj no mašīnas un tā it kā manis šeit nemaz nebūtu, paiet garām. 
        -Kas to būtu domājis.- Ambera teatrāli nosaka un velta man izsmejošu smīnu. 

                                                                                                    15. lpp
       
         Brīdi Kriss to pēta, bet tad iebāž pirkstus un aizķēris krūštura lenci, izvelk to no izpūtēja. Tas ir melns un tikai vietām var manīt, ka kādreiz ir bijis balts.
        Kriss to paceļ gaisā, turot divos pirkstos un ieinteresēti ieplet acis. 
        Ambera notēlo šoku un es tik tikko apvaldu smieklus.
        -Kur tik cilvēki neizdomā nodarboties ar seksu.- Viņa nosaka tik nopietni, ka cenšoties nesmieties, mani gandrīz ķer trieka. 
        Kriss izskatās tik burvīgi. Viņš iepleš savu nedaudz puiciskos vaibstus smaidā un krūšturi pasniedz uz Amberas pusi.- Jā, nu traki tie cilvēki.- 
        Brīdi Ambera it kā grib to pieņemt, bet tad pārdomā un nosaka.- Vari to paturēt.- 
        -Ai, nu paldies, es tieši tādu vienmēr esmu vēlējies.- Krisa balss ir tik burvīga. Tikai tad pamanu tajā koķetu noti un man sāpīgi ieduras sirdī atskārsme, ka viņam ir iepatikusies Ambera, bet mani nav pat ievērojis.
        -Cik man jāmaksā?- Ambera pajautā.
        -Pieņemsim, ka necik. Es jau tikai no izpūtēja izvilku krūšturi. Pirmo reizi tā gadās, tāpēc neesam vēl noteikuši šādu pakalpojumu cenu.-
        -Nu skaidrs, bet es tomēr labāk gribētu samaksāt.- Ambera neatlaižas.
        Kriss mirkli apdomājas.-Ja vēlies man atlīdzināt, vari pieņemt uzaicinājumu un vakariņām.-
        Tas apstulbina mūs abas. Uz mirkli redzu Amberas acīs pavīdam vēlmi to pieņemt, bet viņa tikai atbild.- Tas ir vilinošs piedāvājums, bet labāk iztiec tikai ar krūšturi.- Viņa muļķīgi pasmaida un iekāpj mašīnā. Arī es to izdaru. 
        Tobrīd valdīju sevī lērumu emociju. Vēlreiz apliecināju sev, ka šis puisis ir ideāls, bet nebija domāts man. Viņš bija tik burvīgs, ka pat Ambera to pamanīja, bet atteicās no randiņa tikai tāpēc, lai nesāpinātu mani vēl vairāk. Pēkšņi nožēloju, šo mūsu nelielo servisa apmeklējumu. Biju uzplēsusi rētas un tās neganti sāpēja. Visas manas dzīves bēdas uzradās kā no zila gaisa un plosīja līdz izplūdu asarās.
        Pēc pāris dienām sēdējām pie veikala uz mūrīša, kur mēdzām sēdēt diezgan bieži un bijām pilnībā piedzērušās. Todien debesis bija tik apmākušās, ka pat vēla pēcpusdiena likās kā teju nakts. Arī migla bija uzradusies nez no kurienes un izbaudot dīvaino laiku, mēs dziedājām visas dziesmas, kuras nāca prātā pat nepievēršot uzmanību ļaudīm, kuri mums meta dīvainus skatienus. 
        -Tev vajag viņam pateikt.-Ambera runā.- Viņš nemaz nenojauš, ka esi viņā iemīlējusies. Kā tu vari gribēt pretmīlu, ja nemaz neesi aizsūtījusi pieteikumu?-
        -Kādas blēņas tu runā, Ambera? Kāpēc, lai tādam teju dievišķīgi izskatīgam puisim, vajadzētu tādu nīkuli kā es? Meitenes speciāli gandē savus auto, lai varētu tikt viņam klāt, kādas cerības ir man?- 
        Ambera tam nepievērš uzmanību un turpina.- Tev tomēr vajadzētu viņam pateikt. Es tevi izaicinu.-
        Uz brīdi apdomāju Amberas teikto. Tur ir daļa patiesības. Viņš nevar zināt, ka var mani dabūt, ja neesmu aizsūtījusi pieteikumu. Pasaulē notiek visādi brīnumi. Ja viņš tomēr nolemj, ka varētu pamēģināt iemīlēt meiteni, kura nav pati skaistākā uz pasaules? Kāda māksla mīlēt tās sakrāsotās lelles? Varbūt viņam pietiktu prāta iepazīt arī kādu, kuras skaistums slēpjas iekšienē. 
        Pielecu kājās.- Ejam.-
        -Tu tiešām to darīsi?- Ambera ir šokā.
        -Ko es varu zaudēt? Neko.- Ja vienīgi pašcieņas druskas, kas man vēl ir atlikušas, bet to es nepasaku skaļi un pēc brīža mēs jau esam pie servisa durvīm, kad pēkšņi mana dūša saskrien papēžos. 
        -Par ko gan es domāju? Man ir ko zaudēt.- Apraujos un nespēju turpināt ceļu. –Viņš mani izsmies. Citādāk nemaz būt nevar.-
        -Ja tā, tad visu vainu novelsim alkoholam.- Ambera man pasniedz degvīna pudeli. Es to ieleju rīklē un nemaņā šķobīdamās, tveru pēc limonādes pudeles. 
        Ieejam iekšā un tur sēž Kriss. Ir piektdiena un serviss būs atvērts vēl tikai stundu. Klientu nav, tāpēc Kriss jau laicīgi ir sācis svinēt brīvdienas un kopā ar draugiem susina alu. 
        -Sveiki, puiši.- Ambera, mēlei mežģoties, nosaka.
        Visi saausās.
                                                                                
                                                                                                        16. lpp

         -Esi pārdomājusi?- Krisa sejā parādās viegls smaids. 
        Ambera sarauc uzacis.- Par ko?-
        -Nu par randiņu.-
        -Es nekad nepārdomāju. Ja kaut ko saku, tad no sirds. Man atkal salūza mersedess.- 
        Kriss sarauc pieri un tas viņa sejā izskatās tik burvīgi, ka manu seju piepilda sārtums. Alkohola atstātā ietekme atņem man jebkādu kauna sajūtu un es tikai turpinu uz viņu sapņaini blenzt. 
        -Kur tad ir tavs vāģis?- Kriss noskata tuvāko apkaimi.
        -Lūk, kur.- Ambera uzsit man uz pleca un šķiet, ka pirmo reizi Kriss man velta kaut nedaudz uzmanības. –Viņa ir nedaudz ierūsējusi. Derētu ieeļļot.- 
        Puiši aiz muguras smejas, bet Kriss ir apjucis. 
        -Es jau vairākus gadus esmu tevī iemīlējusies.- Nedomājot izmetu un pēkšņi šķiet, ka viss alkohols, reizē ar grādiem un dūšu ir pametuši manu organismu. 
        Nesaprotu vai tas ir mans apjukums, bet liekas, ka Kriss samulst.
        Puiši aizmugurē sāk smieties vēl izjustāk.
        -Šī meitene ir īsts dārgakmens.- Ambera paziņo.
        -Kur? Apakšā zem tā visa bleķa?- Noņirdz viens no Krisa draugiem un es jūtu, ka esmu tuvu ģībonim. Kriss neko vēl nav pateicis.
        -Es...eee...- Viņš sarauc uzacis un ar labās rokas rādītājpirkstu pakasa pakausi šķiet, nezinot ko atbildēt.
        Paceļu roku gaisā kā aizsargājoties.- Nesaki neko.-
        Pagriežos un cik vien ātrā solī spēju, dodos prom no servisa, tiklīdz mani vairs neredz, metos skriet. Jūtos vēl apkaunotāka kā jebkad. Es tikko biju puisim atdzinusies mīlestībā, bet viņš pat nepapūlējās man atbildēt. Varēja jau nu vismaz pateikt, ka viņam žēl, bet diezin vai esmu tev īstais. Mana pasaule kārtējo reizi sašķīda miljons drumslās. Aiz muguras dzirdēju Amberas saucienus, bet nereaģējot, turpināju skriet it kā tas ļautu man aizbēgt no mūžīgajām sāpēm, kuras glūnēja no visiem stūriem. Drīz sāka pietrūkt elpas, bet es skrēju līdz nokritu parka zālienā...
        Kopš tā laika, es centos viņu nicināt, lai spētu izmest no galvas. Ļoti ilgi man tas neizdevās. Kad netīšām uzskrēju viņam virsū lielveikalā, acis nodūru zemē un pagāju garām, ienīstot sevi par to, ko vēl aizvien jutu pret viņu. Nesapratu kā nākas, ka viņam ir tāda vara pār mani. Kāpēc nespēju viņu izmest no prāta?
        Kad pa vasaru uz diviem mēnešiem iekārtojos kādā restorānā par trauku mazgātāju, man katru rītu sanāca viņu sastapt. Drīz vien aizmirsu par neveiklo mīlestībā atdzīšanos un ik rīta paiešanu garām, uztvēru kā iemeslu pasmaidīt, redzot kaut ko tik jauku. 
        Pēc kāda laika, pavisam pēkšņi viss bija beidzies. Vairs neko nejutu. Viņš bija tikai puisis, kurš strādā vietējā auto servisā...

         -Labāk izlaid mani.- Atceros kaunu, kuru izjutu, kad atdzinos mīlestībā puisim, kurš nepavisam nav manā līgā un baidos, ka visas briesmīgās sajūtas atgriezīsies no jauna. 
        -Beidz muļķoties.-
        -Es nemuļķojos. Man nav gribēšana stāvēt jums blakus un klausīties koķetēšanā. Viņš noteikti mani atcerēsies un iekšēji ņirgs.-
        -Tas bija sen, viņš noteikti neatceras.-
        -Tu domā, ka bieži pie viņa ierodas piedzērušās neveiksminieces un atdzīstas mīlestībā?-
        -Nešaubos. Pati teici, ka viņš ir dievišķīgi skaists.- Ambera nosmīn.
        -Ha. Ha. Ha- Nošķobos. 
        Kad ierodamies servisā, tur tiešām ir viņš. Kriss labo kādu mašīnu un es ik pa laikam uzmetu viņam skatienu veco laiku vārdā. Patiesībā, vienkārši nespēju vēl pierast, ka neko nejūtu.
        Amberas mašīnu apskata kāds cits. Uguns ir bojāts un ar mašīnu tā īsti nemaz vairs nedrīkst braukt, bet mūs palaiž mājās, lai pēc nedēļas, kad būs ienākusi pasūtītā detaļa, atbrauktu to ielikt. 
        Mirkli pirms došanās prom Kriss man uzmet ašu skatienu. Liekas, ka viņš mani ir atpazinis un es sakumpstu, paslēpju seju matos un iekāpju Amberas automašīnā. 

                                                                                                            17. lpp

        -Nu, vai bija tik traki?- Viņa jautā, kad braucam mājās, bet es tikai nomēdos.
        Ir krēsla un es beidzot dodos pāri zālienam, lai ieietu pa savas mājas durvīm. Nāsīs tūlīt pat iecērtas vēmekļu smaka un es jūtu, ka kuņģis apmet kūleni. Vai tiešām viņa nebija spējīga no tās smakas atbrīvoties? Es dusmojos.
        Tad ieraugu māti vel joprojām guļot. Viss ir tāpat kā tad, kad aizgāju, tikai tagad pamanu, ka viņa guļ uz muguras un visa seja ir vienos vēmekļos. Viena roka uz vēdera, bet otra, ļengani atdūrusies pret grīdu. 
        Uz brīdi es palieku kā apstulbusi, bet tad pieskrienu pie mātes un jūtu, ka sirds cenšas izskriet caur krūtīm. Izvairos no novemtās grīdas un bezpalīdzīgi mīņājos, plātot rokas un īsti nezinot ko darīt. 
        Tik skaidri kā diena, redzu, ka mātes krūtis necilājas. Pati tam neticu, tāpēc sāku raustīt viņas apģērbu, tad rokas, bet beigās jau visu ķermeni. Šoka stāvoklī, aizmirstu piesargāties no vēmekļiem, līdz esmu tajos notraipīta. 
        Pār manām lūpām izlaužas izmisīgi vaidi un acis piesprāgst ar asarām. 

 
        Sēžu pie mājas uz mūrīša, kas atdala manas mājas no kaimiņu mājām. Esmu sakumpusi un seju ieslēpusi plaukstās. Ambera vienu roku tur man uz pleca, bet otru, aplikusi pāri mugurai, tur mani piespiestu sev klāt. 
        Viss vēl joprojām liekas tik pēkšņi noticis, ka nespēju tam noticēt. Esmu gandrīz pārliecināta, ka tas nav iespējams. Nekad nedomāju, ka spēju būt vēl nelaimīgāka. 
        Divi formās tērpti vīri no mājas nes ārā nestuves ar līķautā ietīto māti. Asaras atgriežas un Amberas roka, sāk glaudīt manu muguru. Cenšos neļaut izlauzties kunkstam, bet tas neizdodas. Esmu pamesta pilnīgi viena. Kā tas varēja notikt?
        -Izskatās, ka jūsu māte ir aizrijusies pati ar saviem vēmekļiem un nosmakusi.- Paskaidro kāds no izmeklētājiem un es tam nepievēršu uzmanību. Tikai turpinu raudāt.
        Kad vakar atgriezos mājās, mamma gulēja uz vēdera. No rīta pat nepaskatījos uz viņu. Vai jau tad viņa bija mirusi? Varbūt viņu būtu bijis iespējams glābt, ja es būtu paskatījusies. Kāpēc es nepaskatījos? Vainas apziņa cērt jaunas brūces un sāpes ir nepanesamas.
        Pēc vairākām stundām māja ir atbrīvota un netika nozīmogota kā nozieguma vieta, jo nāves iemesls ir tik skaidri redzams kā diena. Es nevēlos tur atgriezties un Amberas mamma, mani apķērusi samīļo un uzklāj gultas vietu pašu viesistabā. 
        Aizmiegu tikai uz rīta pusi un attopos briesmīgā murgā. Es iznāku no savas istabas un ieraugu novemto grīdu. Pat nepaskatos uz māti un eju uz durvju pusi, bet pēkšņi kā tuvplānā redzu mātes bālo, mirstošo seju, kura cenšas atklepot vēmekļus. Viņa rīstās un ar vienu roku stiepjas pēc manis, bet redz tikai muguru, kas tuvinās izejai. Viņas acis ir ieplestas šausmās un liekas, ka redzu tās sev teju pie pašas sejas. Skatiens mani līdz nāvei nobiedē un pieraustos gultā sēdus. Mana elpa ir paātrināta un seja nosvīdusi. Acu priekšā vēl joprojām redzu smokošo mātes seju un bezpalīdzīgās, šausmās izplestās acis. 
        Istabā jau spīd saules gaisma, bet es atkrītu spilvenā un raudu. Drīz ienāk Ambera un aicina mani brokastīs, bet ierauga saraudātās acis un apskauj mani. Es sāku raudāt vēl spēcīgāk.
        -Es zinu, ka tev nepatīk, ka saka, ka viss būs labi, tikai tāpēc, lai kaut ko teiktu. Bet, manuprāt, tā pat ir labāk. Piedod, ka tā saku, bet kopš tavs tēvs jūs pameta, viņa to vien dara kā dzer, nestrādā un pārtiek no pabalstiem un alimentiem. Agrāk vai vēlāk viņa būtu nodzērusies līdz nāvei. Viņa tevi lamāja, pazemoja un noniecināja. Tev bija jākopj ne tikai pēc sevis, bet arī viņas. Nepārtraukti. Savā ziņā, tu viņu auklēji. Ja tu negādātu, lai mājās būtu ēdiens, viņa arī neēstu.- 
        Nosodoši ieskatos Amberas acīs un izspiežu no sevis pāris vārdus.- Bet viņa bija mana māte.-
        -Es zinu. Viņa tev deva dzīvību, bet tu neko viņai neesi parādā. Esmu pārliecināta, ka tagad tava mamma ir labākā vietā. Tu bez viņas iztiksi, piedod, ka tā saku, bet būs pat vieglāk, un tev vienmēr būšu es.- 
        Savā ziņā, Amberai ir taisnība un tas liek man justies kā sliktam cilvēkam. 
        Iekšā gaiss liekas smacīgs, tāpēc es izeju laukā un atkal apsēžos uz mūrīša. Pēc brīža iznāk Ambera, rokās turot paplāti ar sviestmaizēm. 

                                                                                                18. lpp

        -Ja tu neko neapēdīsi, es to iestumšu tevī ar varu.-
        Uzdrošinos izspiest ašu smaidu un paņēmusi vienu no maizītēm, cenšos sagremot, bet norīt ir grūti. 
        -Tev vajadzētu pazvanīt tēvam.- Ambera runā mierīgi. 
        Es klusēju. Man tiešām to vajadzētu. –Kas ar mani tagad notiks? Tu esi vienīgais mīļais cilvēks, kas man ir palicis. Es nebraukšu dzīvot pie tēva. Man nav ne mazākās vēlmes jaukties viņa jaunajā ģimenē.- 
        Kā šodienu atcerējos to dienu, kad tēvs mums paziņoja, ka aiziet.
        -Piedod, Mērij, bet es vairs nespēju to ilgāk slēpt.- Viņš saka mātei, kura nojauzdama ko nelāgu, kļūst krīta bāla. Neviens neredz, ka viņu desmitgadīgā meita, stāv aiz durvīm un noklausās.
        -Tu jau noteikti esi pamanījusi, ka mūsu laulībā jau sen vairs nav mīlestības.- Viņš turpina, bet māte kā sastingusi klausās.
        -Esmu atradis kādu citu. Mums būs bērns un es pārvākšos.- 
        Iestājas stindzinošs klusums un mana māte vēl joprojām cenšas aptvert tikko dzirdēto. Tēvs piesardzīgi gaida reakciju. 
        -Māju tu, protams, vari paturēt.-Viņš piemetina.
        Māte kā atjēgusies nokliedzas.-Tu domā, ka man rūp šī nolādētā māja?- 
        Nākošās desmit minūtes es dzirdu tikai kliegšanu un lamāšanos. Vairs nav vajadzības klausīties aiz durvīm, jo šķiet, to dzird pat kaimiņi. Nosēžos uz trepēm un jūtu, ka sāk birt asaras. 
        Kad viss ir izkliegts, tēvs iznāk no virtuves un ierauga mani sēžam uz trepēm.
        -Tu mūs pamet, tēt?- Es pajautāju savā bērna balstiņā.
        Tētis skumji pasmaida un pienācis man klāt, apķer.- Es tevi nekad nepametīšu, mazā. Tas, ka mēs vairs nedzīvosim vienā mājā nenozīmē, ka vairs netiksimies. Tu vienmēr būsi tēta mazā meitiņa.-
        Arī es skumji pasmaidu. 
        Pēc brīža tēvs iziet pa durvīm un man dzīve, kas jau desmit gadu vecumā nebija nekāda spožā, pārvērtās par īstu elli.
        Sākumā tēvs mani apciemoja diezgan bieži. Parasti mani kaut kur veda, lai nerādītos acīs manai mātei. Drīz satikšanās kļuva ar vien retākas un tad piedzima mans pusbrālis. Tēvs vienmēr bija vēlējies dēlu un tagad, to saņēmis, mani uztvēra par otršķirīgo no saviem bērniem. 
        Drīz jaunā ģimenīte pārcēlās uz simtiem kilometru tālu pilsētu un mēs mēdzām sazvanīties. Sākumā reizi nedēļā, tad reizi divās, reizi mēnesī, reizi gadā un nu vairs nekontaktējamies nekā.
        Drīz manas skumjas tēva zaudēšanā pārvērtās dusmās un naidā. Es viņu ienīdu, jo viņa dēļ māte kļuva tāda, man bija jāuzaug bez tēva un tik sasodīti nabadzīgai. Šķiet, ka alimenti, kurus viņš maksāja diezgan dāsnus, bija domāti, lai atpirktos, bet visbiežāk aizgāja alkohola pudelēs. 
        Mana dzīve sagruva un palika par drupām, kurās tiku iesprostota. 


 
        Paskatos uz Amberu.- Es nezinu ko man darīt.- Izplūstu asarās.- Kā es tagad dzīvošu?-
        -Ja vēlies, es varu pārvākties pie tevis. Tagad tavi tēva alimenti tiks izlietoti normālā veidā, tāpēc no kā dzīvot būs. Māja tev arī ir un es dzīvoju tepat blakus, tāpēc, ja pārvākšos pie tevis, nekas daudz nemainīsies.-
        Šī doma man likās spīdoša. Nedaudz nomierinos, jo saprotu, ka draudzene man tiešām būs blakus. –Paldies.- Es viņu apķeru.
        Tā mēs sēžam apskāvušās, līdz mūs iztraucē smaga motoru rūkoņa tepat pie blakus mājas. Tas ir kāds milzīgs busiņš, kādā parasti pārvadā visu iedzīvi. No tā izkāpj divi vīrieši. Pie stūres sēdošais solīda paskata vecāks vīrs, bet otrs kāds jauns, nepilnus divdesmit piecus gadus vecs vīrietis.
        -Mums ir jauni kaimiņi?- Ambera liekas ieinteresēta un reizē pārsteigta.
        Nopētu jauno vīrieti. Jau pa gabalu ir redzams, ka vīrietis ir neiedomājami simpātisks. Ar gaišiem, zīdainiem, pāri pierei krītošiem matiem, augumu kā tiem no sporta žurnāliem un apģērbu, kas liecina par gaumi un stilu. 
        Kādu laiku mēs sēžam un vērojam kā no auto tiek izkravāta jaunā kaimiņa iedzīve. Mantas liekas dārgas. Pēc vairāk kā stundas, kaimiņš uz piebraucamā ceļa norēķinās ar šoferi un tas aizbrauc. Tad 

                                                                                        19. lpp

jaunais vīrietis pagriežas un ierauga mūs. Atskāršam, ka visu laiku esam nepieklājīgi lūrējušas un novēršamies. 
        -Tas nu ir viens simpātisks cilvēks.- Ambera iepleš acis. 
        Man nākas piekrist, bet es to nedaru skaļi. 
        Apraujamies, kad pamanām, ka vīrietis nāk uz mūsu pusi. Drīz jau viņš ir tepat pie mūrīša un mums smaida. 
        -Sveikas, meitenes. Šķiet, ka jūs esat manas jaunās kaimiņienes.- Viņš sniedz man roku.- Mani sauc Daniels.- 
        Pieklājības pēc, atbildu rokasspiedienam un nosaucu savu vārdu. Ieraugot Danielu tuvumā, es viņa sejā pamanu ko īpatnēju. It kā normāla seja, neiedomājami simpātiskam vīrietim, bet no viņa acīm, šķiet, manāmi plūst, kas nomierinošs un labestīgs. 
        Viņš sasveicinās arī ar Amberu. Brīdi abi aprunājas par jaunajiem kaimiņiem un apkārtni un vīrietis aiziet.
        -Tev viņš nelikās dīvains?- Es, sarauktu pieri, pajautāju.
        -Kāpēc? Tev pēdējā laikā visi liekas savādi.-
        Vai tiešām es emu vienīgā, kas to mana? Puiša zilās acis bija teju burvestību strāvojošas un to nevarēja nepamanīt. 
        Brīdi mēs viena otrā blenžam ar nesapratni, bet tad Ambera pieceļas kājās.-Tagad ir pienācis laiks pielieties un izklaidēties.- 
        Nepieceļos, tikai paskatos un Amberu ar dīvainu skatienu. Vai tiešām viņai liekas, ka ir piemērotākais brīdis izklaidei?
        Viņa pieliecas un izspiež man uz vaiga buču.- Daudz laimes dzimšanas dienā, deviņpadsmitgadīgā.- Ambera pasmaida.
        Tas mani izsit no sliedēm. Vai tiešām šodien ir mana dzimšanas diena? Ātri galvā kaut ko sarēķinu un atskāršu, ka tā tiešām ir.
        -Nāc, man tev ir dāvana.-
        Mēs ieejam mājā un Ambera man pasniedz papīra maisiņu ar kāda veikala emblēmu un nosaukumu. Ieraugu tajā lencīšu topiņu ar interesantu apdruku un īsus džinsa šortus. 
        Es skatos uz dāvanu ar ieplestām acīm.
        -Tev jau sen ir laiks nomainīt tās lupatas ko velkā.- Viņa paziņo un es vēlreiz nopētu jaunos apģērbu gabalus. Drēbes tiešām ir skaistas un pati nekad nebiju neko tādu atļāvusies nopirkt. 
        Kad pienāk vakars, Ambera mani mudina.- Velc mugurā jaunās drēbes, dosimies uz klubu.- 
        -Vai izskatās, ka man ir garastāvoklis izklaidēm?-
        -Nē, bet nekā citādāk tu netiksi tam pāri un pats galvenais.- Viņa pasmaida.- Neiepazīsies ar savu potenciālo vīru.- 
        Kurš gan vēlētos mani precēt? Kļūstu drūma, bet neko nesaku, tikai paklausīgi ieģērbjos jaunajās drēbēs. Ambera cenšas mani pierunāt ieveidot matus, bet nevēlos atklāt savas noļukušas ausis, tāpēc atstāju matus kā ir. Tikai ieziežu želeju, lai tie nav tik spuraini un pinkaini. Atļaujos uz sejas uzziest nedaudz kosmētikas, bet liekas, ka tas neko tāpat nelīdz. Turpinu sev atgādināt nožēlojamu pelēko peli. 
        Pie ieejas parādam dokumentus un ieejam klubā. Tas ir kā milzu arēna. Liels laukumu dejām un otrais stāvs, kur apmeklētāji sēž, susina kokteiļus un vēro lejā notiekošo. Visi lēkā skaļās un ātrās mūzikas pavadījumā. Viss ir izgaismots un maina savu krāsu. 
        Apkārt staigā burvīgas meitenes un es sajūtos vēl briesmīgāk. Kurš gan skatītos uz mani, ja apkārt staigā tādas būtnes?
        Ambera mani izvelk uz deju grīdas, bet drīz saprotu, ka kustos kā sakņupis bruņurupucis un noeju malā. Mēs pasūtam kokteiļus un sēžam otrā stāvā. 
        -Es šonedēļ nolēmu uz universitāti nebraukt. Domāju, ka tev esmu vairāk vajadzīga.- Ambera nosaka un iedzer malku no savas mohito glāzes.
        Jūtos neaprakstāmi pateicīga un pasmaidu.- Paldies.- 
        Es nespēju izklaidēties un skatienu ieurbju savā kokteiļa glāze. Prātā uzmācās ainas ar mirušo māti. Tas liek noskriet šaušalām un domas par bērēm liekas šausminošas. 

                                                                                20. lpp
        
        -Paskaties tur.- Pēc brīža Ambera izvelk mani no pārdomām.
        Ar acīm sekoju Amberai un pamanu Krisu. Esmu pārliecināta, ka tieši tam viņa vēlējās pievērst manu uzmanību. Puisis stāv deju zāles malā. Pret sienu ir atspiedusies kāda meitene un smaida kā loterijā laimējusi miljardu. Viņai ir gaiši brūni, spīdīgi mati, nedaudz ieveidoti uz augšu, īsi melni svārciņi un purpura topiņš no atlasa. 
        Kriss vienā plaukstā paņem meitenes matu šķipsnu un šī pavisam vienkāršā darbība, šķiet, viņu sajūsmina līdz sirds dziļumiem. Krisa sejā vīd neliela, apburoša vīpsna, kas meiteni kausē uz vietas. Drīz Kriss pavisam lēni pieliecas un dāvā meitenei skūpstu. 
        Es nepatikā novaikstos un atkal pagriežos pret Amberu.
        -Un tas viss?- Viņa pajautā un atkārto manu novaikstīšanos.
        Saraucu pieri.- Ko tad tu vēlējies?-
        -Viņš taču bija tava lielā mīla.- 
        -Pati nesaprotu kāpēc.- Atkal nošķobos.
        Skatīšanās uz Krisu man vairs nesagādā visas tās ķermeņa trīsēšanas un visu kas pie tā pieder. Es skatos uz viņu un mani pārņem pretīgums. Vai vienkārši tā ir skaudība? Puisis ar savu dabas doto ārieni liek meitenēm krist ģībonī viņa priekšā. Un viņš to nelietīgi izmanto. Pat domāt negribas, cik meitenes viņš jau ir ievilcis gultā un sāpinājis pēc tam pametot. Pēkšņi domas par viņu liek vēlēties kaut spētu viņam atriebties. Salauzt sirdi. Lai viņš beidzot uzzina kāda tad ir sajūta. 
        Bet daži puiši vienkārši ir uzvarētāji. Saņem visu ko dzīve sniedz un nav manā varā viņiem daļu no tā atņemt, lai sniegtu cilvēkiem, kam tā visa trūkst. 

 
        Es jau otro dienu neeju uz skolu. Šorīt ir bēres un ir atbraucis mans tēvs. Viņš mani apskauj, bet es jūtu tikai pretīgumu. To neizrādu tieši, bet lieku manīt, ka tēva klātbūtne man nav patīkama.
        -Tev vajadzētu pārcelties pie manis.- Tēvs saka, bet es skarbi atsaku un mēs paliekam pie tā, ka es palieku šeit un iztieku ar alimentiem, kurus viņš solīja paaugstināt. 
        Bēru ceremonijas laikā, es stāvu kapa malā un skatos uz savu māti, kura atstāta bez dzīvības izskatās tik skaista, kādu nebiju viņu redzējusi jau veselu mūžību. 
        Pašas no sevis, prātā ataust visas tās reizes, kad māte pret mani bija izturējusies kā pret mīlētu meitu. Lielākā daļa no šiem notikumiem ir ļoti seni un atskāršot, ka nu vairs nekad nekas nemainīsies un nekad vairs neredzēšu māti laimīgu, sirdī no iekšpuses plešas milzīgs tukšums, kas sola to pārplēst uz pusēm. Es izplūstu asarās un noliecu galvu, ļaujot saviem matiem noslēpt seju. 
        Māte nekad nevarēs ar mani lepoties. Es atskāršu. Vienmēr viņa ir atkārtojusi, ka esmu nekam nederīga meita un savā ziņā es tam noticēju, tāpēc cerēju, ka kādu dienu spēšu kļūt tāda, lai viņa spētu lepoties, bet tagad tas vairs nekad nenotiks. 
        Uz brīdi veltu skatienu pretī stāvošajam tēvam un viņa deviņgadīgajam dēlam, kas izskatās kā tēva kopija. Šis puisītis man ir pilnīgi svešs un lai arī mūsos plūst vienas asinis, es nejūtu nekādu radniecību. Patiesībā es to vairs ne pret vienu nejūtu, tāpēc jūtos it sevišķi pamesta un vientuļa. Bet puisītis ir simpātisks, tāds ar kuru tēvs var lepoties, tāpēc samierinos, ka neesmu no tām meitām, kuras labprāt izrāda saviem draugiem un kolēģiem. Īsti pat nevarēju tēvu vainot par to, ka viņš nevēlas mani savā tuvumā. Viņa vienīgā meita un tāda izgāšanās...
        Jūtu, ka sevis šaustīšana kopā ar zaudējuma sāpēm, liek tam visam plūst pāri malām un es ilgāk vairs nespēju izturēt. Tiklīdz ceremonija ir beigusies, es metos skriet. Pati nesaprotu, kur, bet vēlos vienkārši no visa aizbēgt.
        Neviens mani nemīl. Tur augšā es nevienam nerūpu un viņi turpina atņemt man mīļos cilvēkus, kuru nemaz nav tik daudz. Atceros, kā Teilors man lika justies, sāpes izgāžot pār baznīcu. Tas lika daļai smaguma novelties un tagad uz sirds bija tāds akmens, ka viena es to novelt nespēšu. 
        Netaisnība pret mani liek vēlēties atriebties visai pasaulei. Nodzēst miljoniem smaidu, kuri rotā miljoniem cilvēku sejas, kuriem ir dots viss tas, kas nav man.
        Esmu izskrējusi no kapu teritorijas, garām mašīnu jūrai un skrienu pa ceļa malu. Acis ir noplūdušas asarām un es tiecos nokļūt pie Teilora. Pati nesaprotu kā tas palīdzēs, bet nespēju ilgāk būt viena un nesaprasta. Ir tāda sajūta, ka Teilors vienīgais mani saprot.

                                                                                            21. lpp

         Kad esmu apmēram pusceļā, sāk trūkt elpas. Kājas draud pārstāt klausīšanu un sirds izlēkt pa muti, bet es turpinu skriet. 
        Kad nokļūstu pie Teilora mājas durvīm esmu pilnīgi izsmelta un uzspiedusi zvana pogu, ar rokām atbalstos pret ceļos ieliektajām kājām. 
        Teilors atver tikai pēc apmēram minūtes, un, ieraudzījis mani, liekas pārsteigts.
        -Teilor.- Es vēlos ko teikt, bet spēju izteikt tikai viņa vārdu. Puisis apliek roku man pār muguru un ievada istabā. Es turpinu cīnīties pēc elpas. Mēs apsēžamies uz dīvāna un Teilors gaida, kad pārstāšu elsot, bet tiklīdz tas notiek, atsāku raudāt. 
        -Kas notiek, Sema?- Puiša balss liekas skanam līdzjūtīgi.
        -Tev bija taisnība.- Es caur asarām izdvešu.- Es esmu nelaimīga un ir tāda sajūta, ka visi ir pret mani. Visi mani pļaukā, bet es esmu bezspēcīga.- Izmisums un sāpes runā manā vietā.- Bet es vēlos. Es vēlos kaut spētu iepļaukāt viņus. Kāpēc es esmu tik sasodīti vārga?- 
        Teilors piekļauj mani sev klāt un ļauj man izraudāties. Pēc brīža, turot manu seju plaukstās, ieskatās man acīs un ar īkšķiem no sejas notrauc asaras. 
        -Tev nav tas jāpacieš.- Teilors saka, savā drūmajā balsī.-Tu vari viņiem atriebties. Atriebties visiem, kas tev ir darījuši pāri. Tu esi spēcīgāka par jebko uz šīs pasaules.-
        Viņš runā un es jūtu, ka tie ir tikai tukši vārdi, bet niknums par netaisnību, liek vēlēties, kaut viņam būtu taisnība. Zinu, ka tas ir ļauni, bet šobrīd man ir vienalga, vēlos tikai mierinājumu, kas spētu man palīdzēt. Vēlos kaut man izrautu sirdi un es spētu neko nejust.
        -Ceru, ka tu saproti, kurš ir tavs vislielākais pāridarītājs?- Teilors pajautā un es neesmu pārliecināta, ka zinu atbildi, tāpēc klusēju.- Tas ir Dievs, mana mīļā. Tas Svētulis, kas skatās no augšas, bet tev nepalīdz. Vēl vairāk...viņš ir vainojams pie visām tavām nelaimēm.-
        Uz brīdi sajūtu, ka runāju ar garīgi slimu cilvēku. Tas ko Teilors saka nav normāli, bet viņa vārdi ir trāpīgi. Tie iedzen manī dusmas, aizvietojot lielu daļu no sāpēm. 
        Kāpēc gan, lai viņš man to teiktu? Pati nesaprotu, kurš variants mani biedē vairāk. Tas, ka viņš ar šiem vārdiem cenšas panākt, ka es atriebjos visiem, kuriem spēju un šādi arī viņam tiek kāds labums, vai puisis tiešām ir slims un tic tam, ko saka. 
        -Vai nebūtu lieliski, ja tu varētu viņam par visu atriebties? Iemest akmeni sejā, pavisam tiešā nozīmē?-
        Es sēžu un jūtu sevī kāpjam gluži vai pārdabiskas dusmas. Pēc brīža tās mani jau smacē un atsāku elpot paātrināti. -Es to vēlētos no visas sirds.- Izdvešu un liekas, ka pati nepazīstu savu dusmās verdošo balsi.
        -Tad izdari to.- Teilors runā pārdabiski ļaunā tonī. Liekas, ka jūtu no viņa plūstam visu negatīvo.
        Teilors pieceļas un saņem mani aiz plaukstas. Kā transā es sekoju viņam. Pavisam netālu atrodas spogulis visā augumā un Teilors liek man tajā ieskatīties, pašam stāvot aiz muguras, rokas uzlicis man uz sāniem un skatās uz mani caur spoguļattēlu. 
        -Ko tu tur redzi?- Viņš jautā un atbildēt liekas muļķīgi, bet es neuzdrošinos klusēt.
        -Pelēku peli.- Es atbildu.
        -Un ko tur redz citas?-
        -Skaistas meitenes, kurām visa pasaule ir pie kājām.-To izteikt skaļi ir neiedomājami sāpīgi, un, dusmu liesmai vēl joprojām plosot manas krūtis, es blenžu uz sevi ar riebumu. 
        -Dievs parūpējās, lai tu tā domā. Viņš paslēpa tavu patieso identitāti. Tu esi dieviete, Sema. Un nevis pelēkā pele. Ļauj sev to saskatīt.- 
        Viss ko Teilors saka, liekas pilnīgas muļķības, bet es sasprindzinu redzi, un tomēr turpinu redzēt tikai to pašu pelēcīgo atspulgu. 
        -Es tev palīdzēšu.- Viņš nočukst man pie pašas auss un, sākot no galvas, ar plaukstu nobrauc pār maniem matiem. Vietā, kur plauksta paslīd garām mati kļūst zīdaini un pinkas kļūst par veselīgiem, samtainiem matiem, kas taisni stiepjas līdz jostasvietai. 
        Tas viss ir kā sapnī un neliekas īsts, tāpēc es nespēju reaģēt. 
        Viņš uzliek plaukstu man uz krūtīm un lēnām brauc uz leju. Teilora sejā sprēgā īsts ļaunums un varaskāre, tā mani sāk lēnām biedēt un es redzu kā vietā, kur plauksta nobrauc gar manu augumu, bēru 
                                                                                                22. lpp

drānas pārvēršas par garu, sarkanu, atlasa kleitu ar v veida izgriezumu un biezām lencēm pār pleciem. Kleita nekrīt pāri augumam, bet ar dažām trāpīgām šuvēm, noslēpj katru ķermeņa nepilnību, liekot man izskatīties kā no žurnāla vāka. 
        Es kā apburta vēroju sevi un dusmas lēnām nomaina šoks, bailes un pārsteigums par to, ko redzu spoguļattēlā. 
        Mana āda ir uzkrītoši bāla, bet pēc Teilora pieskāriena, kļūst ideāli samtaina un maigi brūnā tonī. Pārbraucis pār manu seju ar plaukstu, viņš uz tās it kā atstāj kosmētikas kārtu, ko nemaz nevar redzēt, bet izmaiņas ir acīs krītošas.
        Es esmu skaista. Bet vai tā maz esmu es? Arī manas ausis ir ideālas un nepievērš uzmanību ar savu apjomu.
        -Dieviete, Sema.- Viņš iečukst man ausī un sajūtu, kā viņa elpa uz kakla, liek manam ķermenim aizsvilties nepatīkamā šaušalu jūrā.-Vai tu esi gatava, atriebties savam pāridarītājam? Iegūt to, kas tev pienākas?-
        Sajūta ir tāda it kā sapņotu un citu izskaidrojumu tam neredzu. 
        Mēs veramies viens otram acīs caur spoguli un mani pārņem atriebības kāre. It kā visu mūžu būtu bijusi tikai pamesls, bet nu savās rokās ieguvusi ieroci, ar kuru izcīnīt savu vietu zem šīs saules, vienalga ar kādiem līdzekļiem.
        Noriju kaklā samilzušo kamolu un nākamajā brīdī Teilora acis iemirdzas kā ogles. It kā zīlīte būtu piķa melna ogle, bet baltums, pārklāts ar kvēlojošu uguns kārtu. 
        Es biju bērēs un nu esmu šeit. Es nevaru atcerēties, ka būtu aizgājusi gulēt, tad kāpēc es sapņoju? 
        Šaušalīgais ļaunums viņa acīs liek man apmesties riņķī un kā glābjoties, kāpjos atpakaļ, bet pēc pussoļa, esmu iegrūdusies ar ķermeni spogulī. 
        Teilora acis ieņem ierasto izskatu, turpinot būt ļaunas, bez pārdabiskiem efektiem. 
        -Kas tu esi?- Mana balss aizlūzt un viss ko vairs jūtu ir neaprakstāmas bailes. Sirds ir kā sastingusi, neiedrošinoties pukstēt. Es nespēju vairs atkāpties, bet viņš ir tik tuvu, ka nespēju arī bēgt. 
        -Man liekas, ka es tev to vienreiz jau teicu.- Teilors runā nopietni, bet viņa balsī ir jaušams viegls smīns. 
        Cilāju atmiņas, bet tas ir grūti, jo saspringums lauž man locekļus.
        Mani sauc Teilors, bet vēl nesen visi dēvēja par Sātanu. Tas, kas ienāk prātā, liekas pilnīgi absurds un reizē tik daudz izskaidrotu. Mana seja nobāl vēl manāmāk un sastingstu vēl stīvāka. 
        Teilors pasmaida.- Šķiet, ka tu atcerējies. Tas tiešām esmu es- Sātans, Velns, Nelabais...kā tev patīk labāk.- 
        -Nē.- Manu seju izķēmo šausmas, es vēlos bēgt, bet esmu sastingusi, aizmiedzu acis, bet baidos neredzēt, tāpēc palieku ar teju apstājušos sirdi.
        -Jā, bet nebaidies. Es tev nedarīšu pāri.-
        Man pretī stāv Sātans un saka, lai nebaidos. Vai ir iespējams baidīties vēl vairāk...?
        -Ko tu no manis gribi?-Balss skan kā vaids un es cīnos pēc elpas. 
        -Es gribu tevi.- Viņš stāv man tieši pretī, seju piegrūdis klāt un lūpas atrodas tik tuvu, ka elpa cērtas man sejā. 
        Sātans mani grib. Vai no tā maz ir iespējams izbēgt? Es piegrūžu pakausi spogulim, cik vien tuvu spēju, lai nepieļautu, ka lūpas saskaras. Vai esmu nolemta? Tas nozīmē, ka pēc Elles zemes virsū, mani gaida tas, ko īstenībā sauc par Elli?
        Es pietupstos un izkļuvusi no Teilora redzesloka, metos bēgt. Izskrienu pa durvīm un skrienu, pat nezinot, kur. Bez mērķa. Sirds no pārbīļa ir kā svilināta, tāpēc paskriet ir neiedomājami grūti. Man mugurā ir kleita un es tās apakšmalu satveru plaukstās, lai būtu vieglāk skriet. Mati cērtas sejā un drīz esmu galīgi nosvīdusi. 
        Vairs nespēju skriet, bet turpinu, jo baidos apstāties. Baidos nokļūt Sātana nagos. 
        Pēdējiem spēkiem skrienu gar gājējiem un tuvojos gājēju pārejai. Cilvēki uz mani skatās un vēsais gaiss, stindzina manu āda virs nokaitētās miesas, līdz vēju vairs nejūtu. Tikai karstumu, kas liek sirdij stāties un kājām neklausīt.

                                                                                            23. lpp

        Esmu pie gājēju pārejas un aizmiglotais skatiens ļauj redzēt tikai taisni.
        Atskan auto signāls, dzirdu nočīkstam riepas pret asfaltu, ievelkot melnas bremzēšanas līnijas. Instinktīvi pagriežu galvu uz skaņu pusi un auto ir tepat pie manām kājām vēl joprojām kustībā. Šausmās ieplestām acīm, es kā aizsargājoties uzlieku rokas uz mašīnas priekšas tajā pat brīdī, kad tā apstājas. 
        Man pretī veras kāds vīrietis. Pārstājusi skriet, es vairs nespēju atsākt. Acis aizkrīt ciet. Atskan blīkšķis, smagnēji aizcērtoties mašīnas durvīm. Vairs nespēju atvērt acis. Spēks mani pamet. Es ļimstu, bet nejūtu sāpīgo kritienu. Mani kāds ir satvēris plaukstās. 

 
        Kad esam sapnī, viss liekas tik pat reāls, kā dzīvē. Tikai atmostoties, saprotam, cik miglains un nereāls viss bija patiesībā. 
        Jūtu kā atgriežas realitāte. Mans ķermenis ir gultā un galva uz mīksta spilvena. Bet tikko pieredzētais murgs, ir tik pat skaidrs, kā viss, kas parasti notiek realitātē. 
        Atskāršu, ka tā bija realitāte un pirms vēl spēju atvērt acis, saprotu, ka tie bija mani prāta triki. Es jūku prātā un vairs neatšķiru, kas notiek pa īstam. 
        Atveru acis un ieraugu sev priekšā kādas telpas logu. Pie tā stāv rakstāmgalds un saprotu, ka nepazīstu šo telpu. Manas roka guļ uz vēdera, zvilnot uz mīksta atlasa auduma. Acis teju vai atsprāgst vaļā un pamanu sev mugurā to pašu sarkano kleitu. 
        Sirds aizsvilstas jaunās liesmās un es teju vai zibenīgi pieraustos gultā sēdus, un tad, atbalstījusies ar kājām kā centienos no kaut kā izbēgt, metos uz aizmuguri līdz atduros pret sienu un pieploku pie tās kā izbiedēts šunelis. 
        Ieraugu sev pretī vīrieti. Viņš sēž uz gultas malas un ieraudzījis manu izbīli piesardzīgi pieraustas kājās, skatoties uz mani ar tādu skatienu it kā teiktu: es tev nedarīšu pāri. 
        Šis vīrietis. Tas ir tas pats, kurš sēdēja mašīnā un tikai tagad ieraugu, ka tas ir Kriss. 
        -Nebaidies.- Kriss liekas pārsteigts.
        Brīdi veros viņā kā mēma un drīz saprotu, ka man briesmas nedraud. Vismaz ne no Krisa puses. 
        -Kur es atrodos?- Pajautāju izbiedētā balsī, noskatot apkārti.
        -Pie mani mājās. Tev nebija dokumenti un neizskatījās tik nopietni, lai vestu uz slimnīcu, tāpēc atvedu pie sevis. No kurienes tu uzradies? Nekad agrāk nebiju tevi šajā pilsētā redzējis.- 
        Nebiji mani redzējis? Vai tiešām todien, kad atdzinos mīlestībā biju tik neredzama? Kā viņš var teikt, ka nav mani redzējis? Sajūtu nelielu aizkaitinājumu. 
        Bet tad attopos. Noriju siekalas un, pamanījusi pie durvīm esošo spoguli, pietraustos kājās. Kā baidīdamās no tā, ko ieraudzīšu, eju lēni un Kriss ar skatienu man seko.
        Nostājos spoguļa priekšā un neredzu tur sevi. Tā ir kāda nepazīstama un ļoti skaista meitene. Tikai ilgāk viņu pavērojusi, saprotu, ka tā tomēr esmu es. Tie paši maigie vaibsti, kas vienmēr tikai pārklāti ar nedaudz tumšāku un samtaināku ādu. Neticīgi pieskaros savai sejai un saprotu, ka tā tiešām esmu es. 
        Viss, kas notika bija īstenība un es atkal esmu pārbijusies līdz nāvei. Bailes sāk mani smacēt un es drudžaini noberu.- Man ir jāiet.- 
        Kā cenšoties tik prom no briesmām, es atveru durvis un, nedomājot par to, ka atrodos svešā mājās, cenšos atrast izeju. 
        -Pagaidi.- Kriss metas man pakaļ, bet es nepievēršu uzmanību.
        Saprotu, ka esmu otrajā stāvā un ieraudzījusi trepes, raušos pa tām lejup. 
        Kriss mani apdzen pie kāpņu pēdējā pakāpiena un aizsprostojis ceļu, satver aiz augšdelmiem. Spēcīgā tvēriena priekšā, es apstājos un mūsu skatieni satiekas.
        -Tu nevari tā vienkārši aizskriet.- Kriss paziņo.
        -Un kurš mani apturēs?- Skarbi pajautāju.
        -Ļauj man tevi aizvest mājās.- 
        -Nē, paldies.- Cenšos turpināt iet, bet Kriss mani nelaiž, tvērienu padarījis ciešāku, bet tad atlaidis, lai nenodarītu sāpes. 
        -Ir nakts.-

                                                                                            24. lpp

        -Man nav bail no tumsas. Laid mani.-Skatos uz durvīm, rokas stiepiena attālumā un tiecos pēc svaigā gaisa, kas aiz tām tiek piedāvāts neierobežotā daudzumā.
        Kriss palaiž mani vaļā.- Laukā ir ļoti vēss.- Viņš noskata manas kailās rokas. 
        -Tas nekas. Ne to vien esmu pārdzīvojusi.- Eju uz durvīm.
        -Nu pagaidi.- Kriss nopūšas un no āķa, kas atrodas pie durvīm, nokabina tumša, stingra auduma jaku ar rāvējslēdzēju. –Paņem vismaz manu jaku.-
        Esmu jau atvērusi durvis un mani pārsteidz stindzinošais vējš. Apstājos un domīgi paveros Krisa apmulsušajā sejā. –Paldies.- Paņemu jaku un uzvelku mugurā. 
        Brīdi stāvam it kā gribētu ko teikt, bet tad es pagriežos un dodos prom.
        -Kā tevi sauc?- Dzirdu kā Kriss vēl uzsauc, bet es neatbildu. 
        Viss notikušais neatstāj manu prātu un lauza galvu līdz tā sāk sāpēt. 
        Kāpēc sātanam mani vajag? Nu ne jau mīlestības dēļ. Nelabajam taču nemaz nav sirds. Es esmu dieviete? Iedomājos, ka iespējams esmu kāda nolemtā būt par Sātana līgavu. Mana nākotne ir Ellē, pašam nelabajam pie sāniem. Kā citādāk izskaidrot to, ka Dievs mani ienīst?
        Eju cauri naktij un sajūtu bailes, ka Teilors mani atradīs. Pats Sātans mani ir atradis un kaut ko no manis grib. Es nemaz nespētu no viņa izbēgt un censties ir bezjēdzīgi. Esmu tikai parasta mirstīgā. 
        Izmisums iespiež man acīs asaras. 
        Bet iespējams Sātanam vajag manu dvēseli. Ja nu viņš darīs visu ko tas prasa, lai es parakstītu kādu maģisku līgumu, tādējādi pārdodot savu dvēseli mūžīgām ciešanām Elles dzīslās? Vai ir iespējams izbēgt, ja Sātans ir iekārojis tieši mani? Bet ar ko mana dvēsele būtu tik īpaša?
        Kad nonāku līdz mājām esmu sevi nošaustījusi ar visneiedomājamākajām varbūtībām un tas manu garu ir pilnībā salauzis. Jūtu nolemtību un nav neviens, kurš man varētu palīdzēt. 
        Nedodos uz savām mājām, lai gan redzu tajās degam gaismu. Saprotu, ka tēvs ir augšā un cenšas saprast, kur esmu nozudusi, kad atgriezīšos un vai tas vispār notiks.
        Pieklauvēju pie Amberas mājas durvīm. Gaidu apmēram divas minūtes un saprotu, ka esmu viņu izvilkusi no nakts miera.
        Durvis atveras un Ambera velta man skatienu. Tajā ir tāda vienaldzība it kā meitene mani pat nepazītu, bet tad viņas acis izsprāgst lielas un es saprotu, ka esmu atpazīta. 
        -Sema?- Šoks ir nepārprotams. Tad viņa it kā pārdomā, bet tomēr pajautā.- Tā esi tu?-
        Es stāvu un nespēju saprast, kāpēc esmu kļuvusi kā mēma. Sāku birdināt asaras un Ambera saprot, ka tā tiešām esmu es. Draudzene mani apķer un mierinoši berzē muguru. 
        -Kas ar tevi notika?-
        Nespēju atbildēt un draudzene mani ieved istabā, apsēdina virtuvē pie galda un uzliek vārīties tēju. 
        -Stāsti.- Viņa mudina un nespēj beigt mani nopētīt no galvas līdz kājām.- Kas tā per kleitu? Ko tu izdarīji ar saviem matiem? Un tava seja.-
        Pēc vārdiem varētu spriest, ka pārmaiņas ir uz slikto pusi, bet balss tonis liecina, ka viņa ir apburta labā nozīmē. 
        -Tu neticēsi. Tu man nemūžam nenoticēsi.- Balsi rausta asaru lēkme, bet pašas asaras uz mirkli ir rimušās. 
        -Vispirms nomierinies. Iedzer tēju. Un tad tu man visu pastāstīsi.-
        Es klusībā dzeru karsto tēju un garša liekas nomierinoša. Tikai pēc brīža pamanu, cik uzkrītoši Ambera mani vēro.
        -Es vairs nespēju ilgāk ciesties.- Viņa entuziastiski nopūšas.- Pastāsti man.-
        Nolieku krūzi uz galda un tējas sasildīta, novelku Krisa jaku. Brīdi skatos uz rokām aptverto krūzi un tad sāku stāstīt.
        -Es aizskrēju pie Teilora. Viņš mani šādu pataisīja. Un neprasi kā, jo es nezinu. Tas notika tikai ar pieskārienu.   
        - Balss vēl joprojām nav atguvusi ierasto skanējumu.
        Ambera neticīgi iesmejas, bet pamanījusi, ka nejokoju, paliek nopietna.
        -Mēs stāvējām spoguļa priekšā un viņš mani pārveidoja kā pēc burvju mājiena. Viņš runāja tādas lietas.- Es aizdomājos un saraucu pieri.- It kā es būtu dieviete, kurai ir nodarīts pāri un kurai ir jāatriebj pret sevi vērstā netaisnība. 

                                                                                                    25. lpp

        Un tad.- Ir grūti dabūt šos vārdus pār lūpām. Saprotu, ka tie izklausīsies pilnīgi traki.-Un tad viņa acis iegailējās, kā nokaitētas ogles liesmās.- Jūtu, ka asaras cenšas atgriezties.-Un tad viņš teica, ka ir Sātans, Velns, pats Nelabais, lai izvēlos pati, kā man patīk labāk.-
        Paveros uz Amberu un viņas seju pilda skumjas.
        -Kāpēc tu to visu esi izdomājusi?- Viņa jautā.
        -Ambera.- Mana balss ir izmisīgi lūdzoša.- Tā ir taisnība. Es zinu, ka tas sniedzas pāri visām saprāta robežām, bet tā ir taisnība. Kā citādāk, es varēju šāda kļūt? Paskaties.- Es atglaužu matus un rādu savas jaunās, skaistās ausis.- Pat manas ausis vairs nav atļukušas. Tu domā, ka es paspēju iztaisīt vienu fikso operāciju?-
        -Es nezinu, ko tu esi ar sevi izdarījusi, bet saproti mani.- Draudzene saņem manas plaukstas un skatās tieši acīs.-Tu esi daudz cietusi un iespējams tavs prāts uz mirkli ir aptumšojies. Teilors nav sātans, tu saproti mani? Viņš ir parasts zēns, kurš iespējams ir nedaudz savāds, bet ne jau Sātans. Tu pati saproti kā tas no malas izklausās?- 
        -Es zinu.- Asaru pilnās acis, lūdzoši veras pretī Amberai.-Es neesmu traka. Tev man ir jātic.- 
        -Nāc, es tevi izguldīšu un pateikšu tavam tēvam, ka esi pie manis.-Ambera pieceļas kājās un aiz plaukstām velk mani sev līdzi.
        -Kad es izskrēju no viņa mājas, mani gandrīz notrieca Kriss. Skaties, tā ir viņa jaka.- Rādu uz jaku, kuru nesu rokās. Pati jūtos kā sajukusi prātā un vēlos kaut tā tiešām būtu, jo notikušo pieņemt kā realitāti ir neiespējami.
        -Tu izgulēsies un no rīta viss liksies saulaināks.- Ambera ignorē manus pēdējos centienus viņu par kaut ko pārliecināt un nogulda viesistabā. 
        No rīta cilvēki ar mani runā, bet balsis liekas tālas un vārdi nesaprotami. Saprotu, ka Ambera palīdz man izkļūt no kleitas un uzvilkt jaunas drēbes.
        Vēlāk ar mani runā tēvs, bet es tikai skatos viņam garām. 
        Sātans mani paņems pie sevis. Esmu nolemta.
        Saprotu tik daudz, ka tēvs dodas prom un atstāj mani Amberas apgādībā, piesakot, lai zvana ja stāvoklis nekļūs labāks, jo tad nekas cits neatliks, kā ievietot mani psihiatriskajā klīnikā. 
        Nespējot aizmigt, mans prāts darbojas nepārtrauktos domu virpuļos. Mani nedrīkst sūtīt uz psiheni. Tur Sātans man tiks klāt vēl vieglāk. Man ir jāsaņemas. 
        -Dievs parūpējās, lai tu tā domā. Viņš paslēpa tavu patieso identitāti. Tu esi dieviete, Sema. Un nevis pelēkā pele. Ļauj sev to saskatīt-
        Es esmu dieviete. Ko tas nozīmē? Uz brīdi nomierinu sevi ar domu, ka Sātans mani sauca par dievieti. Nospriežu, ka esmu viņam vajadzīga, tāpēc nav iemesla krist panikā priekšlaicīgi. 
        No rīta cenšos, cik spēju, lai savestu sevi kārtībā. Kad nokāpju lejā, esmu gandrīz kā normāls cilvēks. –Paldies par viesmīlību, bet tagad es labāk došos mājās.-
        Ienākusi savā tukšajā mājā, es visu izberžu līdz māja spīd un laistās. 
        Pienāk vakars un visas telpas ir izberztas līdz pēdējam puteklītim. Ienesu televizoru savā istabā un cenšos koncentrēties uz kādu filmu, bet vienmēr attopos aizdomājusies. 
        Ieeju aukstā dušā un apmēram stundu vēroju sevi spogulī. Jo ilgāk to daru, jo skaistāka sev liekos, jo vairāk pie tā pierodu, jo ātrāk vēlos izmantot. 
        Ir tā it kā manī būtu ieslēgts kāds sen izdzisis laimes hormons. Vienmēr bija licies, ka ar skaistumu var gāzt kalnus un nu es biju viena no tām, kurām piederēja šis spēcīgais ierocis. 
        Kad no rīt pamostos, jūtos dīvaini pacilātā garastāvoklī.
        Ambera man netic un es nevaru viņai pārmest, tāpēc vēl nepošos ciemos pie draudzenes. Bet, esot tik skaistai būtnei, sēdēt mājās, liekas īsts noziegums. Pavisam nejauši atceros par Krisa jaku, kuru iespējams viņš vēlētos atgūt. Nolemju to izmantot kā ieganstu, lai izietu no mājas. 
        Kā esmu ieskatījusies spogulī, tā vēl ilgi nespēju pārstāt blenzt. Domāju ko darīt ar skaistajiem matiem. Visu mūžu matus esmu nēsājusi vaļējus, lai nosegtu ausis un paslēptu seju, bet pirmo reizi es tos atstāju vaļā, jo tie ir tik neparakstāmi skaisti.

                                                                                                26. lpp

        Uzlieku nedaudz mātes kosmētiku. Tikai pavisam nedaudz, jo seja jau tā liekas eņģeliski skaista. Lielākās problēmas sagādā drēbes, jo tās visas ir pārāk briesmīgas, lai vilktu mans jaunais tēls, tāpēc uzvelku drēbes, kuras man dzimšanas dienā uzdāvināja Ambera. 
        Pētu sevi spogulī un sajūtu riešamies asaras. Bet pirmo reizi mūžā, tās ir laimes asaras. Atspulgs man sagādā tādu prieku, ka nespēju novērsties līdz brīdim, kad izlemju nesabojāt kosmētiku ar laimes asarām. 
        Uz servisu dodos ar kājām. Pa ceļam vairāki puiši uzmet man augstu vērtējošu skatienu un mana sirds murrā. Ko tādu piedzīvot ir skaistākais, ko dzīvē esmu pieredzējusi. Pirmo reizi tā pa īstam saprotu, kas man bija atņemts un ko man atgrieza Sātans. 
        Ieeju servisā ar augsti paceltu galvu un pamanu Krisu kaut ko ķīlējot zem motora pārsega. Man rokās ir puiša jaka un es pieeju viņam klāt.
        Noklepojos, lai pievērstu uzmanību.
        Kriss iztaisnojas un no pieres noslauka pāris sviedru lāsītes, atstājot eļļas nospiedumus, kas viņa seju tikai izdaiļo. Viņš atpazīst mani un izplestais smaids liekas neiedomājami patiess. Vai tiešām esmu beidzot iekritusi viņam acīs? Novērtēju puiša smaidu. Nu, bet kā nu ne? Vai tad ir liela māksla iemīlēties skaistulē? Bet es sev nozvēru neko nepasākt ar puišiem, kuri mani nav ievērojuši iepriekš. Lai uzskata, ka viņu vilciens ir aizgājis.
        -Sveika.- Kriss mani nopēta no galvas līdz kājām.
        -Sveiks.- Pavisam vienaldzīgi atbildu.- Es tev atnesu jaku.-
        -Paldies, bet...- Kriss sarauc pieri.- Kā tu zināji kur mani atrast?-
        -Tu tiešām nezini kas es esmu, vai ne?- Nopūšos un Kriss velta man divtik vērīgu skatienu it kā censtos atcerēties.    
        -Nē, piedod, man būtu jāzina?- Šķiet, ka nespēja atcerēties viņam sāk likt justies muļķīgi.
        -Atceries, pirms vairāk kā gada šeit ieradās divas meitenes. Viņām izpūtējā bija iebāzts krūšturis?- 
        Kriss iesmejas.- Jā.-
        -Tās pašas meitenes ieradās nedēļas beigās un viena no viņām atdzinās tev mīlestībā.- Sāku just dīvainu nepatiku. Iedomājos kā Kriss toreiz jutās. Pelēka, nepievilcīga pele viņā ir neprātīgi iemīlējusies, bet viņš smaida, parādot, ko tādas kā es biju, nekad neiegūs. 
        Kriss domīgi novelk.- Es atceros.-
        -Nu tā meitene biju es.- Paziņoju. 
        Kriss izskatās kā dzirdējis pavisam nesmieklīgu joku, kuru censtos izprast.- Bet tai meitenei bija tumši mati un viņa bija garāka un ...-
        Saprotu, ka Kriss apraksta Amberu.- Ne jau tā, tā otra.-
        Puiša seja izsprāgst šokā -Bet tā...tā meitene...un tu...jūs nevarat...tas taču nav iespējams.- Viņš padodas.
        -Nu, redz, ka ir.- Es muļķīgi nošķobos pakratot galvu, un dodos uz izeju. 
        -Pagaidi.- Teilors atkal aizšķērso man ceļu.-Kā tevi sauc?-
        -Sema.-
        -Tātad, Sema. Toreiz tu mani tiešām pārsteidzi. Es nevēlējos tevi kā aizvainot, tāpēc tā arī neizdomāju ko atbildēt, bet...-
        Viņš nopēta mani no galvas līdz kājām. Pēkšņi es sajūtos tik labi, ka pasmaidu par spīti vienaldzībai, kuru cenšos uzsvērt. 
        -...tu izskaties vienkārši lieliski.- Liekas, ka Kriss vēl joprojām nespēj kaut kam noticēt.
        -Paldies.- Vienaldzīgi nosaku un atkal eju. Kriss atkal pieskrien man priekšā. Tas jau sāk kļūt uzjautrinoši un es izbaudu to, ka varu ignorēt vienu no skaistākajiem vīriešiem visā pilsētā un apzināties, ka ja vien vēlēšos, varēšu dabūt citu. 
        -Nu pagaidi taču.- Kriss liekas nedaudz izmisis. Viņš vēlas mani aizturēt ar rokām, bet uzmanās nosmērēt, tāpēc tikai muļķīgi plāta rokas, cenšoties mani aizkavēt. 
        Apstājos.- Ko tev vajag, nesaprotu. Esmu tev kaut ko parādā?-
        -Patiesībā esi gan.- Kriss cenšas smaidīt, vēl joprojām sasprindzis, lai nepalaistu mani prom.

                                                                                    27. lpp

        -Interesanti.- Es uztaisu cacas stāju, sakrustoju rokas uz krūtīm un gaidu.
        -Es tevi aizvedu uz savām mājām, ļāvu izgulēties, iedevu savu jaku.- 
        -Un ko tu gribi pretī?- Noņirdzu un tad kļūstu nopietna.- Nemaz netaisos būt kā pārējās stulbenes, kuras metas tavā priekšā ceļos un pielūdz kā tādu dievu. Ir taču tik daudz zivju. Tad ej un zvejo un aizmirsti, ka kādreiz redzēsi mani savā gultā. Skaidrs?-
        Kriss paliek apstulbis, bet es apmierināti smaidot, eju prom. 

 
        Kad aizeju mājās, Ambera mani jau gaida. Esmu nogurusi, jo pēdējās naktis, gulēt likās neiespējami. Vēlos draudzenei šo to paskaidrot, bet nogurums ņem virsroku un nolemju to izdarīt vēlāk. Draudzene nevēlas mani atstāt vienu un paliek manā tuvumā. 
        Kad kaut kas mani izrauj no miega es jūtos izgulējusies un kāpju lejā pa kāpnēm, lai beidzot ar Amberu aprunātos, lai samelotu, ka stāstiņš par Sātanu ir bijis tikai mana prāta aptumšošanās rezultāts, bet nu viss ir kārtībā. 
        Tiklīdz atveru durvis, izdzirdu zvanu. Kāds ir atnācis. Durvis atver Ambera.
        -Teilor.- Draudzenes balss ierunājas un es uz vietas sastingstu. Ambera šobrīd atrodas paša Nelabā priekšā, bet pati to nemaz nenojauš.
        Saprotu, ka visas tās reizes, kad centos sev iegalvot, ka ar mani viss būs kārtībā, izplēn un mani atkal pārņem šausmas. 
        Sātans...Es viņam esmu vajadzīga. Tas nevar nozīmēt neko labu un jūtu, ka mani gaida kas šausmīgs. Šausmīgāks, nekā viss, kas man tik ļoti riebās savā līdzšinējā dzīvē. 
        -Viņa šobrīd guļ.- Ambera paziņo.
        -Dzirdēju kas notika ar viņas māti.- Teilora balss skan ar mākslotu līdzjūtību un tas manī izraisa pretīgumu. Līdzjūtīgs sātans. Ko vēl ne?
        -Jā, Semai tā ir bijusi pamatīga traģēdija.-Amberas balss skan sāpju pilna.- Šķiet, ka viņas prāts ir aptumšojies.-
        -Ko tu ar to domā?-
        Kāpēc viņi tur runā? Kāpēc Ambera never ciet durvis? Mani pārmāc bailes par draudzenes dzīvību. Sātanam atliktu pakustināt tikai mazo pirkstiņu, lai no viņas izsistu dzīvību.
        -Pēc bērēm viņa kaut kur aizskrēja un kad atgriezās...- Amberas balss aizlūzt.- Sāka man stāstīt, ka tu esi Sātans un vēl daudz neticamu lietu. Un pats ļaunākais ir tas, ka viņa pati tam tic.- 
        Kāpēc viņa viņam to stāsta? Krītu izmisumā un vēlos izskriet priekšā, bet sirds, kura atkal ir pārstājusi pukstēt, liedz kājām kustēties. 
        Man nekad neizbēgt no sātana. Bailes mani ēd no iekšpuses. Domas par mūžīgu eksistēšanu Ellē ir tik šausminošas, ka atņem man visus spēkus. 
        Pēc brīža abi beidz runāt un Ambera aiztaisa durvis. Jūtu minimālu atvieglojumu, bet zinu, ka viņš atgriezīsies. Sātanam mani vajag un viņš mani dabūs, jo parastam cilvēkam no šāda spēka izbēgt nav iespējams.
        Šī apziņa aptumšo man prātu. Saļimstu uz grīdas un atspiežos pret durvju stenderi. Dzīve uz zemes bija īstas mocības, bet tās noteikti nelīdzinās tam, kādas mocības ir Elle. Man kaut kas ir jādara. Nedrīkstu pieļaut, ka Sātans mani dabū. 
        Lai arī cik intensīvi kustinu smadzenes, prātā nāk tikai viena vienīga izeja. To saprotot, es jūtu asaru kamolu kaklā, bet pēdējo dienu asaru liešana ir iztērējusi visu slapjumu, kādu manas acis spēj radīt. 
        Es pieceļos kājās un izeju no mājas brīdī, kad Ambera ir iegājusi virtuvē. 
        Ja pataisīšu sev galu, Sātans mani neiegūs. Ja nokļūšu debesīs, tur par mani parūpēsies. Sātans nedrīkst iegūt manu dvēseli. 
        Ir tikai viena ātra iespēja to izdarīt, pirms Nelabais mani aptur un nozog manu dvēseli. Milzīga krauja, kritiens aizā un dzīves beigas. Dodos kraujas virzienā un apzinos, ka nokļūšana turp man prasīs vismaz stundu. Lai arī cik ļoti tiecos tur nokļūt, manas kājas negrib klausīt. 

                                                                                28. lpp

        Piepildās tas, no kā visvairāk baidījos. Nomiršu tā arī dzīvē neko nesasniegusi. Noteikti mērķi man nebija, bet tagad saprotu, ka arī nebūs. Visļaunākais ir tas, ka nebūšu izmantojusi savu jauniegūto skaistumu. Bet veids kā to ieguvu bija sātanisks, tāpēc iespējams pat labāk, ja to neizmantošu. 
        Pēkšņi sāk līt lietus. Debesis raud manā vietā, jo es to vairs nespēju. Tas saslapina manus matus un mirkst cauri drēbēm. 
        Mani sāpina doma, ka jāmirst tik jaunai un nepieredzējušai, bet citas izejas nav. Ja mani iegūs Sātans es turpināšu dzīvi mūžīgās mokās un šo pieredzi tāpat neiegūšu. 
        Apziņa, ka pastāv Sātans un Elle, liek saprast, ka pastāv arī Paradīze un Dievs. Tā ir vienīgā apziņa, kas ļauj man turpināt ceļu. 
        Eju garām autoservisam, kad apstājos kā zemē iemīta. Redzu tālumā krauju, kur man jānokļūst. Laika nav daudz. Ja Nelabais sapratīs, ko grasos darīt, noteikti apturēs. Man ir jāsāk skriet, bet tā vietā stāvu.
        Miršu nevainīga un neskūpstīta. Paskatos uz servisu un nolemju, ka vismaz kaut ko šajā briesmīgajā liktenī varu mainīt.
        Darba laiks ir beidzies, bet es ceru, ka Kriss vēl nebūs aizgājis. Zinu, ka nevaru viņu ciest, bet labāk viņš, nekā neviens. Tomēr tik ilgi biju viņā iemīlējusies un par to vien sapņoju. 
        Vismaz vienu skūpstu.
        Es bungājos, bet neviena nav. Jūtu, ka cerības atkal plēn. Vairs nav laika kavēties, bet ar pēdējām cerībām es turpinu dauzīties pie durvīm. 
        Pēkšņi tiek atvērtas salīdzinoši  nelielas durtiņas, kuras ir ietaisītas pavisam milzīgās durvīs. Man pretī veras Kriss, kurš mani ieraugot, nesaprot, vai smaidīt, vai neizpratnē blenzt. 
        Līst lietus un esmu slapja. 
        -Nāc iekšā.- Šķiet, ka Kriss noprot, ka ar mani ir noticis kas nelāgs.
        Es speru soli pāri slieksnim un tās aiz manis aizveras. Pirms Kriss pagūst ko pateikt, es ar plaukstām mierīgi sagrābju viņu aiz jakas krāga un pievelku sev klāt. Instinktīvi viņa galva nedaudz maina leņķi, lai netraucētu deguni, acis aizveras un lūpas uzspiežas manējām.
        Vai es maz zinu kā tas jādara? Krisa lūpas sāks skūpstīt manējās un tās ir tik siltas, tik dzīvīgas. Lai arī biju sataisījusies uz vienu ašu skūpstu, vairs nespēju atrauties. Iekārdināts, Kriss piespiež sev klāt visu manu ķermeni. Caur to izskrien apmierinājums un patīkams siltums, kas sasilda ne tikai ķermeni, bet arī sirdi. Caur lūpām izspraucas mēles un es nobrīnos par to, cik dabīgi viss izdodas. Slapjš, kaislīgs skūpsts. Esmu kā apburta un uz brīdi aizmirsusi par savu uzdevumu. 
        Kriss ir pārāk iekarsis un uzmanīgi iegrūž mani sienā. Liekas, ka viņš tiecas teju vai iekļūt manā ķermenī ar to vien, ka pietiekami spēcīgi piekļaus sev klāt.
        Viņa spēcīgās rokas sāk glāstīt manu augumu zem topiņa un es saprotu, ka kam tādam laika nepietiks un ja vēlos spēt atrauties man tas ir jādara tagad.
        Pārtraucu skūpstu. Mana sirds vēl joprojām sitas un elpa ir paātrināta. Ļauju norimt uzbudinājumam un neko nepaskaidrojot, izmetos no servisa garāžas.
        -Pagaidi.- Atkal dzirdu Krisa saucienu, bet esmu sākusi skriet, lai atgūtu nokavēto. 
        Kad esmu nokļuvusi kraujas virsotnē, spēks atkal ir izsmelts. Atbalstos pret margu un zinu, kas man ir jādara. Pārkāpju pāri apmēram pus metru augstajam norobežojumam un skatoties aizā, turos pie margas. Viss, kas man ir jādara- jāatlaiž rokas. 
        Atceros skūpstu un ienīstu visu pasauli par to, kas tas bija mans pirmais un pēdējais skūpsts, bet izbaudīt ko vairāk man nav lemts. 
        Viss ko dzirdu apkārt ir lietus un aizveru acis, lai sadūšotos. Jūtu žēlumu pret sevi. Naidu pret visu pasauli. Bailes palikt dzīvai. 
        Kriss. Atceros tās lūpas un sāku just, ka riešas asaru pārpalikumi. 
        Nē, es vairs nekad neliešu asaras. Neviens nav tā vērts. 
        Saprotu, ka nespēšu sadūšoties, tāpēc atslēdzu prātu un palaižu rokas vaļā. Es krītu lejup un redzu kā milzīgs klinšu laukums skrien man sēja. 
        Parasti šādos brīžos cilvēkiem gar acīm pazib visa dzīve, bet viss, kas plaiksna manās domās ir tikko piedzīvotais skūpsts.

                                                                                29. lpp

        Zeme ir tepat. Zem manis ir milzīgs, ciets klinšu laukums, kuram ir piespiests viss mans augums. Nejūtu sāpes. Tas nevar būt. Nāve nevar būt tik nesāpīga. Nevar būt, ka dzīve ir sāpīgāka par nāvi. 
        Nekas nav pazudis. Viss ir tepat. Manas atmiņas, sāpes, izmisums.
        Vai nāvei nevajadzēja ko mainīt? Kur es atrodos? Kāpēc nejutu triecienu pret klinšaino zemi? Vai vēl līst? Nesaprotu, kāpēc jūtu lietu. Vai es atrodos tepat? Vai piecelšos un ieraudzīšu savu sadragāto ķermeni? Mans jaunais, skaistais ķermenis...tas noteikti ir sadragāts. Neesmu droša, ka vēlos to redzēt. 
        Guļu uz vēdera, seju piespiedusi zemei. Kauli nav sadragāti un stīvi tāpēc, saņemos piecelties. Baidos no tā ko ieraudzīšu atverot acis, bet saņemos to izdarīt. 
        Tur nekā nav. Vairs neko nesaprotu. Lietus līst kā iepriekš, radot miglainu lietus sienu, kas neļauj redzēt tālumā.
        Vai tagad nebūtu kaut kam jānotiek? Esmu pavisam apmulsusi un veros apkārt. Paveros augšup un redzu klints smaili. Kritienam bija jābūt nāvējošam, tad kāpēc nekas neliecina par to, ka esmu mirusi?
        Pagriežos ap savu asi un iztrūkstos. Atspiedies pret klinti, stāv kāds stāvs. Cauri lietum ir grūti redzēt, tāpēc pieeju tuvāk. 
        Pēkšņi esmu pārbijusies par to, kas notiks. Esmu taču Dieva valstībā, nedomāju, ka viņam patīk, ja viņa bērni lec no klintīm. Vai mani gaida kas slikts? Vismaz tagad man nebūs jācieš Elles mokas, kas draudētu, ja paliktu dzīva.
        Kad esmu pienākusi tuvāk, saprotu, ka pazīstu šo stāvu. Esmu redzējusi tikai vienu reizi, bet atpazīstu šīs labu vēstošās acis un maģiskos sejas vaibstus. Tas ir mans jaunais kaimiņš Daniels.
        -Pašnāvība nekad nav risinājums.- Viņš nosaka nedaudz līdzjūtīgā un dabiski skanīgā balsī. 
        Vai tas nozīmē, ka man nav vieta debesīs? Tas nozīmē, ka man mūžīgi būs jāklimst kaut kur starp Elli un Debesīm?
        -Tu esi mans kaimiņš.- Es paziņoju. Lietus tek pa seju un aukstums sāk kratīt manu ķermeni drebuļos. 
        -Patiesībā es esmu kas vairāk nekā tavs kaimiņš.- 
        Ieskatos Danielam sejā un mani turpina apņemt šī dīvainā sajūta. Labestība plūst no viņa tik pat uzkrītoši, kā no Teilora bija plūdis ļaunums. 
        Un beidzot es saprotu.-Tu esi Dievs.- Balss ir kā izbiedētam bērnam.
        Daniels pasmaida un man vairs nav šaubu. Sātans, lai nokļūtu man tuvāk sāka mācīties skolā un tagad pats Dievs ir ievācies man kaimiņos. 
        -Ko tas nozīmē? Ko jums no manis vajag? Kāpēc tu esi šeit?-
        Daniels izskatās pārsteigts par manu neattapību.- Tu tikko nolēci no klints. Ko gan vēl gaidīji sastapt?- 
        -Kāds man vienreiz paskaidros, kas notiek?- Jūtu, ka tas nav iemesls. Viņš man kaimiņos ievācās vēl pirms nolēmu uztaisīt pašnāvību.
        Viņš nesteidzas ar atbildi un es jūtu, kā mani pārņem dusmas. Pret to, kurš ir vainojams pie manas nožēlojamās dzīves. 
        -Tu esi dieviete, Sema, tāpēc šis kritiens tev neko nenodarīja. Tu neesi mirusi un lai kādus veidus izdomātu, nespētu nomirt.- 
        Mani gandrīz vai ķer trieka. Iestrādājas neticības sensors, bet tūlīt saprotu, ka divas svarīgākās un varenākās būtnes uz pasaules man nemelotu. 
        -Kā es varu būt dieviete, nolādēts, esmu tikai nožēlojams cilvēks.-
        -Neuzdrošinies manā klātbūtnē lietot šādus vārdus.- Viņš norājas un es gandrīz vai atlecu atpakaļ, bet tad nolemju: ja jau esmu dieviete, tad nestāvu tālu no viņa paša.
        -Ko tad tu man izdarīsi? Tu man visu esi atņēmis un neko neesi devis.-
        -Tev taisnība.- Daniels atzīst un es atkal apraujos. Man ir taisnība?-Ir pienācis laiks, lai tu uzzinātu, kas patiesībā esi un kādu lomu spēlē visuma spēlē.-
        Nu tad beidzot. Es vēl joprojām nespēju aptvert to, kas ar mani ir noticis pēdējās dienās. 

                                                                                30. lpp

        Daniels pavisam negaidīti man uz pleca uzliek savu plaukstu. Viss man apkārt it kā noplaiksna kā spožs zibens un mani apņem spoža gaisma. Pēc brīža tā izklīst un es paveros sev apkārt. Atrodos kādā veidojumā kam pati nespēju rast izskaidrojumu. It kā balta miglas siena, kas ir tik blīva, ka nav iespējams iziet cauri. Spožs gaismeklis taisni virs mums un galds ar divām tējas tasēm. Daniels jau sēž pie galda, bet es vēl nobrīnos, pamanījusi, ka esmu pilnīgi sausa. 
        Apsēžos pie galda.
        -Cienājies ar tēju.- Daniels nosaka un pats iedzer malku.
        Izskatās, ka man kārojas tēju? Un vēl jo mazāk es tiecos izdabāt šai būtnei. Palieku sēžam kā niknumā cirsta statuja, gaidot paskaidrojumus. 
        -Sāksim ar to, ka tev jāzina kā patiesībā tika radīta pasaule. Nevarētu teikt, ka man vienam pienākas šie nopelni. Mēs bijām trīs.-
        Dievs, Sātans...Kurš tad ir trešais? 
        Vai vari iedomāties, ka bija šīs trīs būtnes?
        -Nevaru gan.- Runāju vienaldzīgi, bet patiesībā mani ir aizrāvusi doma, ka beidzot uzzināšu patiesību. Ir tik daudzi cilvēki, kuri manā vietā būtu gatavi mirt. Lai uzzinātu patiesību, kas apstiprinātu vai noliegtu, tam, kam viņi tik svēti tic. 
        -Es tev pateikšu priekšā. Tas biju es, Sātans un Līdzsvara Dieviete.- 
        -Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.- 
        -Mēs ar Sātanu bijām brāļi. Kā jau labais un ļaunais, nekad neesam varējuši satikt, bet šo darbiņu paveicām kopā. Ar mums bija Līdzsvara Dieviete. Kāda skaista sieviešu kārtas būtne, kura radīja līdzsvaru visā ko mēs darījām. 
        Kad cilvēks mirst, viņa dvēsele pamet ķermeni un mēs nespējām vienoties par to, kam būtu jānotiek ar šīm dvēselēm. Es vēlējos dot tām mieru, bet Sātans spīdzināt. Tā nu mūsu savienība pašķīrās. Viņš radīja Elli, bet es Paradīzi.-
        -Kas notika ar to Līdzsvaru?- Pajautāju.
        Daniels brīdi vilcinās, bet tad atbild.- Viņa saprata, ka mūs vairs nekad nespēs samierināt, tāpēc rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu... Devās dzīvot starp mirstīgajiem.-
        Devās dzīvot starp mirstīgajiem? Šoks aizsit elpu. Vai varētu būt, ka esmu sapratusi pareizi?
        -Tu jau laikam visu esi sapratusi, Sema.-
        -Nē, neesmu.- Uzstāju.- Es nevaru būt tā Līdzsvara Dieviete. Jūs kaut ko esat pārpratuši. Neesmu viena no trīsvienības, kas radīja pasauli.-
        -Katrus simts gadus, tava dvēsele pamet ķermeni un atdzimst no jauna. Tikai tāpēc, ka tu pastāvi, ne labais, ne ļaunais nekad neuzvar. Un tevi iznīcināt nav iespējams.-
        -Un tāpēc jūs vēlaties mani savā pusē? Tāpēc esmu jums tik svarīga?- Jautāju, lai gan jau zinu atbildi.
        -Tu nedrīksti ļauties Sātana vilinājumiem, Sema. Ja to darīsi, uzrīkosi apokalipsi un Elle iznāks zemes virsū.-         
        Nu man ir skaidrs, ko Sātans vēlas. Kā pēc burvju mājiena, visas bailes no manis ir pagaisušas. 
        -Tu joko. Tas nav iespējams. Kāpēc, lai es būtu vēlējusies nākts dzīvot šeit uz zemes, ja izdzīvoju īstu murgu?-
        -Vienmēr tava dzīve tāda nav. Viss ir atkarīgs no tā, kādā ģimenē piedzimsti un kādu izskatu ieņem.- 
        Nesaprotu vai tas man liek justies labāk. Es atceros tikai šo dzīvi, tāpēc vieglāk nekļūst. Man vienkārši ir gadījusies nelaimīga simtgade. 
        Informācijas daudzums mani ir novārdzinājis. Pat nezinu vai kādreiz spēšu to pieņemt un sadzīvot. Esmu Dieviete, bet dzīvoju kā pamesls. 
        -Sema, uzklausi mani. Lai arī kas notiktu, nesniedz Sātanam līdzsvara skūpstu.-
        -Kas ir līdzsvara skūpsts?-
        -Skūpsts, kura laikā tu nosver savu līdzsvara kausa vienā vai otrā pusē.- 

---